LITERATŪRA
Šī uzruna no liberālo un konservatīvo brāļu un māsu neoficiālu kopā sanākšanu 2023. gada maijā:
“Sveicināti dārgie Brāļi un Māsas!
Mans vārds ir Jānis Mārtiņš Skuja, un es esmu Ložas “Saule Pērkons Daugava” Godājamais Meistars un “Apvienotās Polijas un Baltijas Valstu Lielložas” Lielmeistars.
Esmu patiesi priecīgs un pateicīgs jums, mani Brāļi un Māsas, par klātbūtni te. Tas vieš cerību, ka kādreiz senais un konservatīvais šķērslis kritīs un mēs patiesi būsim vienoti vienā Brālīgā Ķēdē, kura pēc būtības vieno visu paklausību, nāciju, rasu un visu zemju brīvmūrniekus un brīvmūrnieces!
Savulaik es mēģināju ko līdzīgu, un man pat izdevās, uz kādu pusgadu mūs pulcēt neformālās (bez Rita un dekorācijām) sanāksmēs, sākot ar Carnikavas izbraucienu, kas bija pirmā konservatīvo un liberālo brāļu neformālā sanākšana, līdz regulāriem pasākumiem jeb Suarejām, Rīgas centrā. Kādu laiku tikāmies, tad atsevišķi iebildumi kā, piemēram: “…nu kā var konservatīvie ar liberālajiem kopā pulcēties…” vai mēģinājumi aizliegt saviem brāļiem tikties neformāli, utt… Visbeidzot pulcēšanās vietas aizvēršana tam visam pielika punktu, bet tā nav brīvmūrnieku sazvērestība J.
28. martā, manas 50 gadu dzimšanas dienas nedēļā, Brālis V. man zvana un izsaka ideju un piedāvājumu par šo kopā sanākšanu. Esmu autobusā, neticu savām ausīm, bet saprotu, ka vēl nav 1. aprīlis. Es, protams, kategoriski piekritu šai idejai.
Ziniet, man patīk pavasaris, jo tad daudz kas un daudzi mostas…
Žēl, ka mans priekšlikums šodien pa vienam referātam no katras lielvaras neguva atsaucību, bet es labprāt savējo, šim pasākumam rakstīto, izsūtītu visiem, kam interese, jo tēma “VIENOTI DAŽĀDĪBĀ” – “MODERNĀBRĪVMŪRNIECĪBA” manuprāt šodien ir ļoti aktuāla.
Referāta stūrakmens ir brīvmūrniecības loma 21. gadsimtā un attiecības starp liberālo un konservatīvo brīvmūrniecību, kā arī svarīga vieta brīvmūrniecībā Māsām un uzmanība jaunajai paaudzei.
Un nu īsumā par mums:
Loža “Saule Pērkons Daugava” dibināta 2018. gada 14. jūlijā Gdaņskā. Esam liberālās brīvmūrniecības jauktā tipa Loža, proti, mūsu Ložā ir gan Māsas, gan Brāļi, strādājam Senajā un Apstiprinātajā Skotu Ritā. Esam arī “Apvienotās Polijas un Baltijas Valstu Lielložas” ar Ložām Polijā un Latvijā, ar Patentiem Senajam Skotu un franču Ritiem, dibinātāji.
Šodien esam te nepilnā sastāvā, un vairāk par mums lasiet mūsu mājas lapā www.spd.lv. Lapa vēl netiek plaši reklamēta, jo ir papildināšanas procesā, bet 90% no kopējā satura tur jau ir.
Paldies par uzmanību.
Esmu teicis! Br:. Jānis Mārtiņš Skuja 33°. ”
“VIENOTI DAŽĀDĪBĀ” – “MODERNĀ BRĪVMŪRNIECĪBA”.
Kāda tad ir modernā Brīvmūrniecība 21. gs.? Un vai tiešām esam vienoti dažādībā? Cik bieži vērtējam sevi – kas esam, un ko varam dot? Esam pasīvi, aktīvi vai proaktīvi? Man simpatizē būt proaktīvam un popularizēt liberālo brīvmūrniecību.
Brīvmūrniecība ir unikāla ar savu vienotību dažādībā, vismaz mēs par to runājam un tā domājam. Mums jābūt vienotiem ar pamatvērtībām un jāvieno visi, un vienlaicīgi globāli nedrīkstam aizmirst savu identitāti. Tāpēc jau esam Suverēnas Lielložas. Te svarīgi pajautāt sev – saucamies vai esam suverēni…?
Protams, mazo nāciju Brāļiem un Māsām vai Lielvarām tas nav viegli, sevišķi kad runa par atzīšanām. Un te gribu jautāt jums katram – ja pamatvērtības mums vienas, pamatprincipi arī, visi esam uzņemti brīvmūrniecībā un, kas svarīgākais, neesam pārkāpuši šos noteikumus un vēl dažus mums visiem svarīgus nosacījumus, – tad kurš ir, un kurš nav tiesīgs saukt un uzskatīt mani vai Tevi par brīvmūrnieku? Kur nu vēl lietot aplamo “regulārs” un “neregulārs”?
Brīvmūrnieku ordenis ir pastāvējis cauri laika, kultūras, civilizācijas un sabiedrības nepastāvībai. Tomēr tas ir izdzīvojis cauri gadsimtiem, nevis pasīvi vērojot izmaiņas sabiedrībā, bet bieži vien atrodoties svarīgu sabiedrības pārmaiņu priekšējā līnijā. Šādos vadošos brīžos tas parādījis savu stiprāko pusi.
Ja skatām vēsturiski, tad redzam, ka, brīvmūrniecībai aizsākoties, arī viss nebija tik gludi un “akmenī cirsts”. To redzam pēc Andersona konstitūcijas, kura tika sarakstīta, pamatojoties uz citu dokumentu, un turpmāk, gadu desmitiem un simtiem ejot, tika veiktas daudzas nopietnas izmaiņas, pieļaujot arī dažādus liberālus uzskatus, kas Lielložas satuvināja vai, gluži pretēji, šķīra kā Lamanšs – 1723., 1738., 1813., 1929. gads.
Lielvarām Francijā, Anglijā un ASV šīs šķelšanās īpaši nerūpēja. Kaut bija skumjas, nožēla un grūtsirdība, tomēr, kā minēju iepriekš, lielām nācijām un Lielvarām viņu dzīve turpinās bez apdraudējuma. Tā tas bija iepriekš, un tā tas ir vēl šodien.
Nav noslēpums, ka individuāli te, Latvijā, mēs tiekamies, neskatoties uz piederību Lielvarai, un vienlaicīgi mēs cienām savstarpējās atšķirības. Vēl vairāk, Eiropā tas notiek jau labu laiku un visai augstos līmeņos. Pagaidām gan “šķidri” un taustoties, un arī dažam labam skatoties Anglijas virzienā ar domu “ka tik neuzzin”…
Latvijā vai citur pasaulē es personīgi kandidātam bez greizsirdības vai negācijas dodu pilnu izklāstu ar pieejamām ložām un ļauju tam izvēlēties virzienu – konservatīvo vai liberālo. Tā, piemēram, mans pienesums Latvijas Lielložai ir vismaz 2 brāļi.
Vēsturē daudz piemēru (sevišķi Amerikas un Francijas gadījumā), kur savstarpēji tika atzītas konservatīvas un liberālās Lielložas. Šodienas Eiropā ir tieši tas pats – un kā piemērs ir mūsu Lielloža, kurai ir savstarpējas atzīšanas un parakstīti līgumi arī ar konservatīvajām Lielložām. UN VAI JŪS ZINĀT vēsturisku faktu – viens no brīvmūrnieku “lielās šķelšanās” iemesliem starp Franciju un Angliju bija Amerikas revolūcijas atbalsts no franču puses, kā arī Francijas brīvmūrnieku sniegtais tiešais atbalsts Brāļa Lafajeta personā. Šis ir svarīgs posms brīvmūrniecības vēsturē, svarīga daļa no tā, kas patiesība notika. Un vai tiešām šim “aizvainojumam” ir jāvelkas līdzi arī 21. gadsimtā?
Ir nepieciešama padziļināta un pastāvīga brīvmūrniecības kopējās ainas analīze, tādējādi apskatot to tādu, kāda tā ir, nevis tādu, kā mēs to katrs iedomājamies. Kā daudzi citi brīvmūrnieki pasaulē, es aicinu būvēt Gaismas tiltus, kas neapstājas pie valstu robežām vai, Latvijas kontekstā, neaprobežojas atsevišķās brīvmūrnieku grupās. Ir pienācis laiks atvērt acis, atraisīt prātus un sirdis mūsu mantotajām daudzveidīgajām un bagātajām tradīcijām. Tāpēc, esot suverēni, kopējiem spēkiem pārvarēsim atšķirību radītos šķēršļus, kas pārāk bieži izskatās pēc profānās pasaules realitātes, kas aptraipa mūsu brīvmūrnieku pasauli. Mums ir jārunā, un pēc būtības, un kā brīvmūrniekiem, jo katra profāniska pieeja tikai iedragā attiecības starp mums. Zinu, ka šī ir neērta un, iespējams, polemiska tēma, kas bieži noved brīvmūrnieku diskusiju strupceļā, jo ne vienmēr ložas ir gatavas diskutēt savas lielvaras ietvarā un bez mandāta ārpus tās. Līdz ar to, diemžēl, šodien par šo tēmu ir ļoti maz patstāvīgu spriedumu, bet vēsturisko faktu pētījumu, kas būtu nepieciešami šādām diskusijām, ir vēl mazāk. Pārskatot ļoti plūstošo vai mainīgo pieredzi par atzīšanām, vai tiešām šajā gadsimtā ir nepieciešams iznīcināt attiecības savā starpā, starp dažādajām brīvmūrnieku tradīcijām?
Visiem šiem jautājumiem būtu jāpieiet ar prātu, tos nevajadzētu ignorēt jeb slēpties aiz sava vai Lielmeistara priekšauta. Mums jāuztraucas par nevajadzīgu šķelšanos, ko rada šī vājība. Prātīgāk dot priekšroku vispārējai un kopīgai perspektīvai.
Galu galā, mūsu domāšanas veids ir dižu Apgaismības laikmeta filozofu un rakstnieku – kā Voltēra, Ruso, Monteskjē, Didro un daudzu citu – mantojums.
Nācijas, tautas, lielas vai mazas, – gana plaši jēdzieni. Kad valdības, kuras pilda pagaidu risinājumus sabiedrības dzīves uzturēšanai un virzīšanai, vai reliģijas, kuras vēlas aizpildīt kādu tukšumu, bet citur vispār uzurpē laicīgo varu, jau ir kas konkrētāks ar ko strādāt!
Kur un kurš piepildīs mūsu dzīvi un sadzīvi ar ētiku un morāli? Kur un kā to mācīt? Es biju pārsteigts, kad manai meitai ētiku skolā mācija no pirmās līdz trešajai klasei, nevis no trešās un līdz skolas beigšanai…
Varbūt tas arī ir šī gadsimta modernās brīvmūrniecības uzdevums un būt tā virzītājspēks? Vai šim jābūt tam evolūcijas ceļam – no operatīvajiem mūrniekiem, caur apgaismību, līdz ētikai un morālei, kuru dot profānajai pasaulei šodien?
Es nerunāju par konfesijām, bet es runāju par reliģiju; es nerunāju par politiskām partijām, bet es runāju par politiku; es nerunāju par sievietēm un vīriešiem, bet es gribu runāt par Brāļiem un Māsām!
Kāds rakstnieks reiz teica: “Kā institūcija esam ar politiku nesaistīti, kas ir pareizi. Bet katrs atsevišķi mēs varam ikdienā likt lietā brīvmūrnieku idejas. Ieklausieties rituāla vārdos un virzieties uz priekšu un pielietojiet to katru dienu! Tikai šādi mēs katrs varam kļūt par labākiem brīvmūrniecībā un tādējādi padarīt pasauli labāku.”
Mūsu brīvmūrnieku vēstījumam joprojām ir zīmīga vērtība, un tas ir svarīgi katrā dzīves jomā. Dižs un oriģināls ir brīvmūrniecības ideāls ar mērķi “apvienot cilvēkus, kas citādāk būtu uz visiem laikiem palikuši nomaļus”. Tas arī ir moderns un aktuāls vēstījums mūsdienu sabiedrībai, kuru apdraud egoisms, prasts materiālisms un aktuālais karš. Šobrīd vieni runā par globalizāciju, citi meklē, kā stiprināt savu nāciju. Bet kur atrodamies mēs, brīvmūrnieki, šajā mūsdienu pasaulē? Vai pašreizējā situācijā ar savu sašķeltību mēs neesam apdraudēti?
Vai nepastāv iespēja, ka pasaule mūs apsteigs un nepatīkami pārsteigs, ja mēs no jauna aktīvi neveidosim saikni ar cilvēci un nenodosim to vēstījumu, ko tā no mums sagaida?
Kas mums būtu jādara, lai atgrieztos pie lielākas efektivitātes, būtiskuma un redzamības mūsu sabiedrībā? Sava akmens pulēšana ir ļoti svarīgs darbs, labdarība arī ir svarīga lieta, bet tās nedrīkst būt mūsu vienīgais mērķis. Modernā sabiedrībā, kur no katra cilvēka kaut kas tiek lūgts, mums jākļūst pievilcīgākiem cilvēku acīs ar to, ko mēs spējam dot sabiedrībai. Mēs visi esam vienisprātis par to, ka ložām nav jāiejaucas politikā. Bet vai tas nozīmē, ka mums, brāļiem un māsām, mums kā indivīdiem, jāklusē kā vienkāršiem skatītājiem šajā profānajā pasaulē?
Nedomāju, ka kādreiz Baznīcu minēšu kā labo piemēru, bet tieši Baznīcas šodien ir veiksmīgas, uzlabojot attiecības starp savām konfesijām. Piemēram, pat Romas Katoļu baznīca, kura pārklāj visu pasauli, šodien sniedzas pretī arī baznīcām un kopienām, kas nav kristiešu tradīciju piekritējas, bet brīvmūrnieki šajā gadsimtā joprojām nav spējīgi vismaz uzsākt kaut kādas vienojošas brīvmūrnieku sarunas plašākā mērogā. Tiem cienīgā veidā vajadzētu diskutēt par to, kā labāk tikt vaļā no pašu uzspiestajiem atzīšanas noteikumiem, izņēmuma jurisdikcijas, regulām utt., kas šodien ir zaudējis būtiskumu. Tieši šie likumi un noteikumi padara vispārējo dialogu brīvmūrnieku starpā neiespējamu. Vai tas nav paradoksāli, ka šodien Romas Katoļu baznīca ir gandrīz atcēlusi brīvmūrnieku ekskomunikāciju, bet brīvmūrnieki no dažādām Lielvarām viens otru ekskomunicē? Vai situācija, kurā brīvmūrnieku pārstāvji bieži vien labāk saprotas ar garīdznieku nevis ar savu brīvmūrnieku kolēģi, kas ir biedrs liberālajā lielložā, ir normāla?
Ir 21. gs., un šodienas brīvmūrniecībai ir jāiet solī ar laiku, kas nav pretrunā ar brīvmūrniecības pamatvērtībām, un atzīt kādu vai neatzīt, pieņemt sievietes vai nepieņemt – tam nav nekāda sakara ar vērtībām. Tā ir tikai un vienīgi poza. Mums ir dažādi Riti, arī lozungi dažādi – pamatvērtības mums vienas!
Progress un evolūcija iet roku rokā, tik brīvmūrniecība, diemžēl, nav vienota, un tā šķelšanās liek smaidīt, kaut ir vīri frakās, kas uztver to nopietni, un te ĻOTI SVARĪGA piebilde – vīri/brāļi, kas runā gan angļu, gan franču valodās… Uz vienas rokas pirkstiem var saskaitīt šīs atšķirības, un jūs nopietni domājat, ka tas kaut ko mainīs vai ietekmēs kaut ko brīvmūrniecībā vai globāli šodienas pasaulē? Ja Hitlers atgrieztos, mēs visi būtu izvārīti ziepēs – konservatīvie vai liberālie, bez izņēmuma.
Es vadu un pārstāvu jaukto lielložu, tāpēc pievērsīšu uzmanību sievietēm, Māsām.
Tikai gudrs un stiprs vīrietis grib blakus redzēt sev gudru un stipru sievieti – šī arī ir daļa no mūsu evolūcijas un progresa, gan profānajā dzīvē, gan brīvmūrniecībā. Civilizācija attīstījusies un augusi daudzu un dažādu karu pavadījumā. Vai šāda evolūcija – caur ciešanām, sāpēm un asarām – ir tā vērtā? Varbūt, bet kā būtu, ja būtu, mēs nezinām. Mums ir tas, kam esam gājuši un ejam cauri, tomēr nosauciet man sievietes, kuras ir sākušas karu, postu un iznīcību? Vara – tas, manuprāt, ir lielākais vīrieša fetišs, ar kuru arī sākas visas problēmas. Tad kāpēc mēs nevaram vienot visus tos, kuriem vara nav prioritāte, un te, es tā gribētu domāt, sievietes dotu lielu ieguldījumu. Mēs uzticam sievietēm bērnus, viņas projektē ēkas, izglīto, vada valstis, lido visumā, ārstē, un joprojām 21. gadsimtā ir brīvmūrniecība, kura nav gatava tās pieņemt vai atvērt viņām durvis? Teikšu vairāk, viņas jau ir brīvmūrniecībā, un tas ir fakts kopš 1800. gadu beigām, bet jau 1890. gadā parādās pirmās jauktās ložas.
Lai būvētu šo pasauli, mums nepieciešams daudz slīpētu akmeņu – krietni vīri un sievas, mūsu bērnu, nākotnes un planētas labā.
Nopietns izaicinājums brīvmūrniecībai ir jaunatne. Negribu krāsot visu melnos toņos, bet kopā ar profāno Eiropu noveco arī brīvmūrniecība. Vai mēs kā brīvmūrnieki, caur profānās dzīves aktivitātēm un uzstādījumiem, pietiekoši pievēršam uzmanību jaunatnei? Šodienas milleniāļi ir tik atšķirīgi no iepriekšējām paaudzēm (sevišķi tajā pasaules daļā, kur mainījušies režīmi), ka brīžiem liekas, ka esam no dažādām planētām. Bet labā ziņa ir tā, ka viņu iekšējais kompass vieš cerības gan profānajai pasaulei, gan arī brīvmūrniecībai, bet ir fakts, ka tiem vajag mūsu pieredzi un viedumu, mūsu Zenītu. Strādājot saskaņā ar mūsu brīvmūrnieku ētiskajām vērtībām, mums vairāk jāreaģē uz tām svarīgajām lietām, ar ko saskaramies mūsu sabiedrībā: veselība, izglītība, vide, reimigrācija. Arī šo jaunieši no mums katra gaidīs pirms iestāšanās mūsu ložās, jo tā ir viņu nākotne. Viņi nekļūs par ložas biedriem, ja mēs atstāsim novārtā šīs svarīgās lietas te, un nerīkosimies atbildīgi globāli, ņemot vērā arī kaimiņos notiekošo realitāti šodien, kur, diemžēl, ir arī brīvmūrniceības Lielvara, kura norobežojas no esošā kara. Ja brīvmūrnieki neiesaistīsies lokālās vai pasaules lietās, viņiem redzot, mēs bez šaubām zaudēsim labākos un gaišākos no mūsu jauniešiem. Ar tādām brālīgām attiecībām, kādas mēs praktizējam, nepietiek. Mūsu attiecīgo sabiedrību jauniešiem ir daudz iespēju socializēties cituviet, lai strādātu saskaņā ar moderno laiku sociālajām un kulturālajām interesēm un ar to, ko paši no sevis sagaida. Tomēr vai brīvmūrniecība spēs pastāvēt bez vistalantīgākajiem no mūsu jauniešiem, kas iesniedz lūgumu mums pievienoties? Un cik tādu vēl, kuri pat nenojauš, kādu pienesumu tie var sniegt, esot brālībā.
21. gadsimtam ir jābūt atvērtības laikmetam – sievietēm, vīriešiem, jaunatnei, kopīgam darbam nākotnei – viss tas, kas šodienas milleniāļiem nav svešs. Kas ir atvērts, tas nevar daudz slēpt, sevišķi tas attiecas uz ļaunumu un meliem. Mēs neesam slēgta vai slēpta kustība vai organizācija, mēs esam diskrēta, bet pieejama – zināmos līmeņos, jeb brieduma pakāpē.
Tātad, šajā referātā es pievēršu uzmanību trim brīvmūrniecības tagadnes un nākotnes svarīgiem aspektiem – Māsas, jaunatne un mūsu kā brīvmūrnieku un ložu vienotība. Ja par diviem pēdējiem jautājumiem, domāju, domstarpībām nevajadzētu būt, tad vai tiešām tikai Māsas būs tās, kuras nevienos mūs mūsu mazajās dažādībās? Ar visām labajām īpašībām un iespējām, kuras piedēvē brīvmūrniekiem, man kā brīvmūrniekam būtu kauns par šo.
Man ir ļoti tuvs Mārtina Lutera Kinga teiciens, kuru gribu piemērot te, attiecībā uz mums, liberālajiem un konservatīvajiem brīvmūrniekiem un brīvmūrniecēm: “Mums jādzīvo kopā kā Brāļiem vai jāiet bojā kopā kā muļķiem”.
Būsim vienoti dažādībā modernajā brīvmūrniecībā!
Esmu teicis!
Br:. Jānis Mārtiņš Skuja 33°
Ložas “Saule Pērkons Daugava” Godājamais Meistars,
“Apvienotās Polijas un Baltijas Valstu Lielložas” Lielmeistars.
2023.
Sākumā rodas jautājums – Kas ir brīvmūrniecība? Trīssimts gadu laikā ir bijis daudz definīciju. Enciklopēdiska definīcija, ko izstrādājis prof. Ludviks Hāss (Ludwik Hass*), pats ievērojamākais poļu brīvmūrniecības tēmas eksperts: “Brīvmūrniecība, tāpat kā “karaliskā māksla” ir pārnacionāla ētiska kustība ar savām organizatoriskajām struktūrām, kuru principu un attieksmju kopums tiek pasniegts ar simbolu, rituālu (liturģiju) un katehisma palīdzību.” Izņemot pārmērīgu reliģiskās retorikas “apslāpēšanu”, lietas būtība patiesībā ir tieši šāda.
Pirmssākumi nav zināmi, ir uzskats ka brīvmūrniecība ir cēlusies 17. gs. Anglijā no mūrnieku un akmeņkaļu ģildēm (brālībām). Ir uzskats ka sākums meklējams vēl agrāk, no Francijas aizbēgušo Templiešu pēctečos, kuru senči devās meklēt laimi Anglijas virzienā un slēpdami savu piederību “saplūda” ar tautu un pievērsās amatniecības arodiem liekot lietā savas zināšanas iegūtas Svētajā zemē un pārvaldot zīmju valodu nezaudēja savstarpēju saiti. Fiksētais Brīvmūrniecības vēstures sākums ir 1716. gadā krodziņā “Ābeļkoks”, kur tika izveidota “šī brīža” Lielloža, jeb “Grand Lodge “pro tempore”, kurā netika ievēlēts Lielmeistars un netika izstrādāti nekādi noteikumi vai likumi. Šī tikšanās bija vienošanās par nākamo tikšanos 24. jūnijā, lai izveidotu Lielložu.
1717. gada 24. jūnijā Londonas viesumājā “Zoss un Restes Eila Nams” (Goose and Gridiron Alehouse) četras angļu ložas izveidoja “Londonas un Vestminsteres Lielložu”, sauktu arī “Premier Grand Lodge” (arī “Anglijas Lielloža”*). Šī acīmredzami pēkšņā lielložas izveidošana radīja atturību citu ložu vidū un noveda pie šķelšanās Anglijas brīvmūrniecībā līdz 1813. gadam, kad divas līdzās pastāvošas grupas izveidoja “Apvienoto Anglijas Lielložu” (UGLE*). Tajā pašā laikā brīvmūrniecība izplatījās starptautiski. Lielložas tika izveidotas Īrijā 1725. gadā un Skotijā 1736. gadā. Līdz 18. gs. 30. gadiem brīvmūrniecība jau bija pazīstama arī britu kolonijās Ziemeļamerikā, kur pēc Amerikas revolūcijas Lielložas tika izveidotas katrā ASV štatā.
1723. gadā skotu mācītājs Džeimss Andersons (James Anderson*) izstrādāja noteikumu kopumu, kuri bija saistoši jaunās kustības dalībniekiem. Jaunā konstitūcija, kas satur sešus brīvmūrniecības kustības pamatprincipus (Old Charges / “vecās prasības” vai pamata noteikumi*) līdz šai dienai, ir pasaules brīvmūrnieku galvenais dokuments neatkarīgi no paklausības, jeb lielvaras, vai virziena, dažos gadījumos – kā mēs pieminēsim turpmāk – tie tiek papildināti. Jau tad parādījās vēl viens tradīcijas elements: leģenda par Hiramu Abifu, galveno Zālamana tempļa celtnieku, kuru nogalināja trīs nepacietīgi mācekļi, neveiksmīgi mēģinot panākt, lai viņa priekšnieks atklāj noslēpumus un meistara saukļus. Noziedzības instrumenti: leņķis, cirkulis un āmurs kļuva par vienu no galvenajiem brīvmūrnieku simboliem un uz Hirama kapa iestādītā akācija ir brīvmūrnieku simboliskais koks.
Konservatīvo brīvmūrnieku ideoloģijas ass ir rūpīgi un burtiski ievērot Andersona konstitūcijas noteikumus – Pasaules Brīvmūrnieku Brālībā var iekļūt tikai brīvi, neatkarīgi vīrieši. Otrkārt, viņiem nevajadzētu būt ateistiem – svarīga ticība Visuma Lielajam Radītājam (Celtniekam). Šis termins par Radītāju parasti tiek saprasts neatkarīgi no tā, vai viņi sauc to par Dievu, Allahu, Budu utt. Visas reliģijas ir vienlīdzīgas, tām ir vienāds cēloņsakarības gars. Tomēr, lai godinātu Andersona personību un nozīmību, konservatīvajās Ložās strādājot pie tā dēvētā altāra, tiek novietota Bībele, kas atvērta Sv. Jāņa Evanģēlijā. Šis uzsvars ir viens no galvenajiem strīdiem starp brīvmūrniekiem un lielo pasaules reliģiju pārstāvjiem, kuriem ticību vienlīdzība nav pieņemama – viņiem tikai viņu ticība vienmēr ir vienīgā patiesā. Mēs vēl atgriezīsimies pie šiem jautājumiem. Treškārt, viņiem ir jāievēro savas valsts vara un likumi un jābūt tikumīgiem. Ložās ir aizliegts apspriest politiskus, nacionālus un reliģiskus jautājumus un konkrētas personas vērtību nosaka viņa paša īpašības, bet ne izcelsme vai bagātība. Kustības galvenais mērķis ir uzlabot cilvēkus, atvieglot konfliktus, uzzināt par sevi, iemācīties saprast citus. Katra cilvēka prāts ir kā “neapstrādāts akmens”, kas jāveido, strādājot pie sevis, pilnveidojot sevi, tiekoties un ietekmējot citus cilvēkus. Brīvmūrniecība pat ir iemiesota subjekta, vārda un žesta simbolikā, kas nepiederošajiem var šķist dīvaini un arhaiski, bet pēc dziļākas izpratnes tā iegūst noteiktu nozīmi. Tikmēr īsumā apskatīsim brīvmūrniecības vēsturi.
Kā jau minēts, “Anglijas Lielloža” tika dibināta 1717. gadā. Drīz līdzīgas organizācijas tika izveidotas Parīzē, Madridē, Florencē, Hamburgā un Amerikā, Filadelfijā un pēc tam arī Polijā, Krievijā un Austrijā. Šīs kustības universālisms, pilnībā saskaņots ar tolaik modernajām apgaismības idejām, nozīmēja, ka brīvmūrnieki ātri vien aptvēra visas tā laika izglītotās sociālās aprindas. Neskatoties uz reliģiskiem uzsvariem (nepieciešama ticība lielajam pasaules veidotājam), brīvmūrnieki saturēja dziļus humānistiskus akcentus, uzsverot cilvēka prāta spēku un ticību tā sevis pilnveidošanai. Tas bija lielisks laiks, lai virzītu ideju par visu cilvēku brālību, vispārēju piekrišanu un vienlīdzību un, pats galvenais, brīvību – gan personīgo, gan politisko – kas tik ļaunprātīgi tiek izmantota feodālā sabiedrībā. Turpmākās dažādu veidu ložas “auga kā sēnes pēc lietus”, īpaši satraucot valdniekus un bīskapus. Tāpēc, ka viņu acu priekšā iepriekšējā kārtība izjuka, balstoties uz nemainīgu savstarpējas pakļautības sistēmu “uz visiem laikiem”. Cilvēku, kurš patstāvīgi domāja, individuāli meklējot patiesību, balstoties uz sava prāta pieredzi, vairs nevarēja vadīt tikai ar pavēlēm un aizliegumiem. Bija jāpaskaidro, jāprecizē – un tas bieži pārsniedza to cilvēku intelektuālās spējas, kuri savu varu balsta uz dogmām.
Brīvmūrnieku ideoloģija bija Amerikas Savienoto Valstu sistēmas veidošanās pamatā (vadošais brīvmūrnieks valstī bija pirmais valsts prezidents Džordžs Vašingtons); idejas jaunajai Francijas valstij pēc 1789. gada revolūcijas un, visbeidzot, spēlēja milzīgu lomu Polijas 3. maija konstitūcijas formēšanā. Brīvmūrnieki piederēja pilsoniskās sabiedrības vadošo radītāju grupai, kas balstījās uz laicīgiem pieņēmumiem, uz tiesībām, kuras piešķir valsts iedzīvotāji, nevis tie, kas tos vadīja. Kādu laiku bija pat nevietā atrasties ārpus ložas, ja bija vēlme iegūt apgaismotas personas viedokli, kura ievēroja progresa garu. Brīvmūrniecībai bija nozīmīga loma pēc Napoleona Eiropas izveidē, kur, neskatoties uz Vīnes kongresa (1815.) noteikumiem, vairs nevarēja uzspiest izdotos rīkojumus pirms revolūcijas Francijā. Pēc tam nāca sociālie un ekonomiskie faktori, kas atdzīvināja antifeodālās aprindas un noveda pie jauna sacelšanās viļņa 1830. un 1848. gados. Tajās ievērojamu lomu spēlēja Karbonāri (*), kas balstījās uz brīvmūrnieku ideoloģiju. Tomēr kopumā nav pareizi līdzināt brīvmūrniecību un revolūciju, brāļi priekšautos bija starp abiem šī konflikta upuriem. Novērtējuma interpretācija būs kustības ideju virzītājs.
Kad liberāli demokrātisko ideoloģisko kustību ietekmē 1877. gadā “Francijas Dižie Austrumi” (GOdF*), Lielmeistara, Reformātu (Hugenotu) mācītāja Frederika Desmona rosināti mainīja savu konstitūciju, mainot brīvmūrnieku prasības ticību Dievam un Bībeles klātbūtnei uz altāra, tas brīvmūrniecības rindās izsauca lielas domstarpības. Dažas ložas „pilnīgas sirdsapziņas brīvības” pasludināšanu uztvēra kā netikumības un visatļautības propagandu. Sekojot “Anglijas Apvienotajai Lielložai”, “Amerikas Lielloža” atsauca savu atzīšanu. Šajā situācijā lomu sāka spēlēt ideoloģiskā spriedze, un vajadzību pēc brālības un iecietības lielā mērā nomāca strīdi par brīvmūrnieku doktrīnu un jautājums par Visuma Lielo Arhitektu. Vairāk kā pusgadsimtu šie konservatīvie principi tika strikti ievēroti, līdz brīdim, kad ikdienas dzīvē radās jautājumi par viena vai otra lieguma vai ierobežojuma pamatojumu.
1882. gada 14. janvārī Loža „Brīvdomātāji” (Libre Penseurs) ārpus Parīzes pieņēma savās rindās sievieti Mariju Dezremjē (Maria Deraismes*) kura bija plaši pazīstama rakstniece un demokrātijas, sieviešu tiesību, kā arī baznīcas un valsts nodalīšanas atbalstītāja.
Neskatoties uz augstāk minētām izmaiņām, tās nenotika pēkšņi un negaidīti. Brīvāka un adogmātiska pieeja jau bija manīta agrāk, tā saucamajās adoptācijas ložās, kuras neskatoties uz prasību pieņemt tikai vīriešus bija jauktas. Tas pats bija jūtams arī ar prasību reliģijas piederībai ložā. Voltērs, kura uzskati bija gana ateistiski un parāda patieso situāciju uz reliģijas piederības „prasību”, demonstrēja to ilgi vēl pirms tas tika atcelts Konstitūcijā. Tādā veidā brīvdomība, adogmātisms un tolerances izrādīšana pret dažādām cilvēka dvēseles izpausmēm pakāpeniski sāka ietekmēt brālības formas liberālajās jurisdikcijās.
Zinātnes progress, sabiedrisko organizāciju attīstība, tādu demokrātiju izpausmes kā cilvēktiesības, sociālās līdztiesības starp vīriešiem un sievietēm sāka iet plašumā, tādā veidā arī iezīmējot savas pēdas brīvmūrnieku brālībā.
Neskatoties uz tradīciju stingru ievērošanu, brīvmūrniecība sāka pakāpeniski mainīties.
Lielākajā daļā gadījumu “Amerikas Lielloža” nolēma pārskatīt franču brīvmūrniecības situāciju un apsvērt iespēju atjaunot attiecības ar viņiem. Pirmkārt, tika analizēti “doktrinālie aspekti”, ieskaitot 1877. gada konstitūcijas reformu. Interesanti, ka daudziem “Francijas Dižo Austrumu” liberālā rīcība neizrādījās pretrunā ar brīvmūrniecības garu, lai noraidītu šo apsēstību.
Pirmā pasaules kara laikā palielinājās nepieciešamība stiprināt saites starp cilvēkiem, un lielākā daļa amerikāņu brāļu nolēma atjaunot brālības ķēdi ar franču brīvmūrniecību. Ievērojama Amerikas brīvmūrniecības daļa atzina liberālos “Francijas Dižos Austrumus” (līdz 20. gadsimta 30. gadiem) un liberāli tradicionālo “Francijas Lielložu” (GLdF*) (līdz 1960. gadiem), un dažos gadījumos tika atļauta savstarpēja ložu apmeklēšana. Tādējādi var pieņemt, ka kopš 1877. gada notika dalīšana divās galvenajās brīvmūrnieku kustībās: anglosakšu brīvmūrniecība (konservatīvi, iniciējot tikai vīriešus un prasot, lai tās locekļi deklarētu ticību Augstākajai Būtnei) un romāņu brīvmūrniecība (liberālie, uzņemot savas rindās, gan sievietes, gan vīriešus, atstājot ticības jautājumus individuālās sirdsapziņas ziņā). Galvenajos “Francijas Dižo Austrumu” dokumentos par brīvmūrniecību ir teikts – „Filantropiska un progresīva kustība liekot par mērķi patiesības meklējumus, sasniedzot vispārējos morāles principus”. Par pamatprincipiem minot „pilnīga sirdsapziņas un solidaritātes brīvība”. Anglosakšu brīvmūrnieku devīze: UZTICĪBA – FILANTROPIJA – CERĪBA, Liberālā brīvmūrniecībā: BRĪVĪBA – VIENLĪDZĪBA – BRĀLĪBA.
Liberālās tendences brīvmūrniecība arī stingrāk norāda uz brīvu domas attīstību un nepieciešamību atdalīt baznīcu no valsts. Andersona konstitūcija tur tiek piemērota ar pievienotu protokolu, kas izskaidro atšķirīgo attieksmi pret Lielā Pasaules Radītāja personību. Liberālā brīvmūrniecība laika gaitā pārņēma politisko iniciatīvu Francijā, noveda pie baznīcas atdalīšanas no tur esošās valsts un izglītības sekulārizāciju. Vēlāk brīvmūrnieki ietekmēja miera konferenci Versaļā 1919. gadā un Nāciju Līgas (*) izveidi. Dibināja daudz dažādas labdarības organizācijas no kurām zināmākā ir 1905.g. Čikāgā un 1932.g. Latvijā dibinātā un izveidotā Rotary International vai 1917.g. Dalasā dibinātais Lauvu Klubs.
1932. gads bija pēdējais normālais brīvmūrnieku gads kontinentālajā Eiropā. Visās valstīs, izņemot fašistisko Itāliju, boļševiku Krieviju un Ungāriju, kur brīvmūrniecība tika aizliegta, attīstība bija brīva. Tajā pašā laikā visur viņiem bija pretinieki, kuri cīnījās ar viņiem, dažreiz izmantojot fizisku vardarbību. Tās galvenokārt bija galēji labējās, fašistiskās un reliģiskās pareizticības. Katoļu baznīca izvirzījās priekšplānā un tieši nosodīja “karalisko mākslu”. 1931. un 1932. gada mijā Eiropā bija 44 brīvmūrnieku Lielvaras (Obediences) ar gandrīz pusmiljonu biedru. Eiropā darbojās 5615 ložas, no kurām vairāk nekā 75% bija “parastās” (mūsdienās saucamās konservatīvās) ložas, kas pakļautas “Apvienotajai Anglijas Lielložai”, un tikai katra ceturtā loža bija liberāla.
Čehoslovākijā darbojās divas pretstatītas ložas: “Čehoslovākijas Lielā Nacionālā Loža” un Čehoslovākijas Lielloža “Lessings Zem Trim Gredzeniem” (“Lessing under the Three Rings”*). Šīm ložām nebija “filiāļu” ārzemēs. Zviedrijas ložai bija viena “filiāle” Somijas galvaspilsētā Helsinkos, kur pulcējās zviedru valodā runājošie studenti (“Sv. Augustīna” loža). Tajā laikā cita vīriešu brīvmūrniecība (saukta par konservatīvo neregulāro vai liberālo) bija organizēta 33 lielvarās, kas darbojās 16 valstīs un viena trimdā “Itālijas Dižajos Austrumos” (“Grande Oriente d’Italia”*), dibināta 1930. gada 12. janvārī. Šajā brīvmūrnieku plūsmā bija 152 000 dalībnieku. Turklāt divās valstīs darbojās divas neatkarīgas ložas – divas Latvijā, Rīgā un Liepājā un viena Lietuvā Klaipēdā. Kopumā tikai 200 brīvmūrnieku. Čehoslovākijā līdzpastāvēja arī liberālā “karaliskā māksla”. Tādējādi Eiropas brīvmūrnieku struktūra bija sarežģītāka nekā citās pasaules daļās. Tāpēc var apgalvot, ka tajā laikā kontinentālā Eiropa bija brīvmūrnieku ideoloģiskā un organizatoriskā plurālisma reģions, tik nedzirdēts citās pasaules daļās. Tajā laikā Francijā pati ietekmīgākā brīvmūrnieku organizācija bija brīvi domājošie un politizētie “Francijas Dižie Austrumi”, kurai bija pakļautas 361 loža. Liberālajai “Francijas Lielložai” bija 158 ložas. Runājot par ložu skaitu, pirmajā vietā bija Vācija ar 715 ložām, kurās ložai piederīgie varēja brīvi satikties – kas citās valstīs, visticamāk, nenotika – nepārprotami esošiem pretējās politiskajās nometnēs. Šīs ložas tika pakļautas 11 lielvarām, no kurām neviena nebija pilnībā iekļauta konservatīvajā plūsmā. Trīs lielākās ložu mītnes vietas Berlīnē kopumā var saukt par Vecās Prūsijas ložām, kas pieprasīja kristīgās reliģijas pielūgšanu, kas praksē ir līdzvērtīga ebreju noraidīšanai, tur valda nacionālistiski noskaņojumi. 1924. gadā šie centri kā brīvmūrniecības simbolu pieņēma Otrā Reiha militāro karogu un pēc Hitlera nākšanas pie varas pārvērtās par nacionālo ordeņu organizācijām, vienlaikus noliedzot jebkādu saistību ar universālo brīvmūrniecību. Sešām tā sauktajām humānajām lielvarām bija reģionāls mērogs, un to galvenās mītnes bija Baireita, Darmštate, Drēzdene, Frankfurte, Hamburga un Leipciga. Liberālajai lielložai kopā bija 177 ložas. Papildus tam bija vēl divi centri. Viens no tiem bija Lielloža “Brīvmūrnieku Apvienība Uzlecošā Saule” (“Freimaurerbund zur aufgehenden Sonne”*), kas bija acīmredzami brīvību mīloša un pacifistiska, ar galveno mītni Hamburgā un tajā bija 46 ložas no visas Vācijas. Otra – 1930. gada 27. jūlijā – pielietojot tikai Skotu Ritu, tika izveidota “Vācijas Simboliskā Lielloža” (“Symbolische Großloge von Deutschland”*). Tā sastāvēja no 24 filiālēm, un galvenā mītne atradās Berlīnē.
Bijušo Habsburgu un Romanovu monarhiju valstīs, izņemot Ungāriju, kur kopš 1860. gadiem ložās likumīgi darbojās brīvmūrniecība, iespēju brīvi darboties ieguva pēc Pirmā pasaules kara. Tās pastāvīgi darbojās Rumānijā, Bulgārijā un Serbijā (Dienvidslāvijas daļa). 1918. gadā “Austrijas Lielložā” (“Großloge von Österreich”*) darbojās 24 ložas. Kaimiņos esošajā Čehoslovākijā līdz 1918. gadam, kas bija daļa no Austro-Ungārijas, sākotnēji bija divas Lielvaras: 1923. gadā dibinātā “Čehoslovākijas Nacionālā Lielloža”, kurā bija 11 ložu un tikai 500 slāvu izcelsmes pārstāvji – čehi un slovāki. Otra Lielloža ir “Lessings Zem Trim Gredzeniem”, kas tika izveidota 1920. gadā ar galveno mītni Karlovi Varos, kurā piedalījās vācieši un ungāri. 1932. gadā 1500 brīvmūrnieku strādāja 22 ložās. 1929. gadā Lielloža “Brīvmūrnieku Apvienība Uzlecošā Saule”, kura atradas Hamburgā, izveidoja brīvmūrnieku apvienību “Tilts”, kas 1930. gada decembrī tika pārdēvēta par “Čehoslovākijas Dižajiem Austrumiem”, pulcē dažādu tautību studentus un pielieto “Francijas Dižo Austrumu” mācības un Ritus. 150 locekļi piederēja pie trim ložām un viņi bija brīvību mīloši un pacifistiski. Atbalstītāji no šīs paklausības 1932. gadā izveidoja citu Čehoslovākijas Lielložu – “Cilvēces Darbnīca”, kurā izveidošanas laikā divās ložās bija 43 locekļi. Viņa bija arī brīvību mīloši un pacifistiski. Turklāt Prāgā, Bratislavā un Košicē darbojās trīs Lielložas “Brīvmūrnieku Apvienība Uzlecošā Saule” ložas. Ukrainas Aizkarpatijā nebija nevienas ložas.
Polijas brīvmūrniecības struktūrā bija līdzīgas iezīmes kā Čehoslovākijā. Bija arī divi centri, kas atšķirās pēc etniskā sastāva. “Polijas Nacionālā Lielloža” (“Wielka Loża Narodowa Polski”*) kas tika izveidota 1920. gada 11. septembrī 11 ložās apvieno tikai poļus. No otras puses, Polijas vācu brīvmūrnieku ložu asociācijas ložas kuras atradās apgabalos, kas 18. gadsimtā tika atņemtas Polijai. 400 brīvmūrnieki strādāja 15 ložās, tikai vācieši. Šī nacionālā polarizācija Polijā nozīmēja, ka ebreji un citas slāvu minoritātes ložās neredzēja sev vietu. Turklāt ļoti spēcīgā katoļu baznīcas nostāja ievērojami samazināja locekļu pieplūdumu “karaliskās mākslas” institūcijās. Gdaņskas brīvajā pilsētā bija 8 ložas. Divas no tām tika dibinātas astoņpadsmitajā gadsimtā, kad Gdaņska piederēja Polijai. Viens no tiem piederēja pie humānās palīdzības ložas Hamburgā, bet otrs bija saistīts ar iepriekšminēto “Uzlecošo Sauli”. Viņu biedri bija tikai vācieši. Dienvidslāvijā bija divi centri. Vecākā un lielākā Lielloža “Dienvidslāvija” (līdz 1929. gadam – serbu, horvātu un slovēņu Lielloža) izveidota 1919. gada 9. jūnijā Belgradā no serbu struktūrām, kas iepriekš bija pakļautas “Serbijas Augstākajai Padomei” (dibināta 1912. gadā), un pilnīgi jaunais datums – Mātes loža “Mīli savu tuvāko” Zagrebā, kuru pakļautībā bija Horvātijā esošās ložas. 1931. gadā visā valstī bija izkaisītas 25 ložas. Atdalīšanas rezultātā 1927. gadā Zagrebā tika izveidota Lielloža “Libertas”, kurā ietilpa 100 brīvmūrnieku. 1909. gadā Belgradā tika nodibināta “Francijas Dižo Austrumu” loža.
No Centrāleiropas un Austrumeiropas valstīm Rumānija izcēlās ar vislielāko ložu skaitu, no kurām lielākā bija arī vecākā, kas dibināta 1857. gadā. Pirmkārt jau, tā ir pateicību parādā Rumānijas pareizticīgo baznīcas attieksmei pret brīvmūrniecību, kas atšķirībā no katoļu baznīcas nebija tik fundamentāli negatīva. Rumānijas “Nacionālā Lielloža” (“Marea Lojă Națională a României”*) tika dibināta 1923. gadā ar “Francijas Lielložas” atbalstu. Šī lielvara uzskatīja sevi par lielvaras turpinātāju ar tādu pašu nosaukumu, kas pastāv kopš 1880. gada un kuras skaits samazinājās 1916. gadā. Tajā pašā laikā 1925. gadā tika izveidoti “Rumānijas Dižie Austrumi” (“Marele Orient al României”*). Tās kodolu veidoja ložas, kuras līdz šim bija pakļautas “Francijas Dižajiem Austrumiem”. 1926. gadā šai lielvarai pievienojās septiņas ložas, kuras dibinātas “Ņujorkas Lielložas” (“Grand Lodge of New York”*) aizgādībā. Bukarestē darbojās arī viena vāciski runājoša loža, kas bija pakļauta humānajai Lielložai “Baireita”.
No astoņām Centrālās un Austrumeiropas un Baltijas valstīm ar to lielvarām labākie statistikas rādītāji bija Austrijai.
Liberālās brīvmūrniecības popularitāte ir strauji augusi un izplatījusies valstīs kurās ir franču ietekme, kā arī Āfrikas, Āzijas un Latīņamerikas attīstītajās valstīs. 1921 gadā tika nodibināta “Starptautiskā Brīvmūrniecības Asociācija” (L’Association Maçonnique Internationale (AMI)*), kura apvienoja daudzu kontinentu liberālās ložas. Kopā 500’000 brīvmūrnieku no 41 Lielložas.
Visus šos gadus nav rimusi komunikācija starp diviem brīvmūrniecības virzieniem, aicinot vienoties par atšķirīgiem viedokļiem, bet nekādus jūtamus rezultātus tas nav devis. Izveidojot “Starptautisko Brīvmūrniecības Associāciju”, anglo-sakšu brīvmūrniecība rīkojās – tā 1929. gadā “Apvienotā Anglijas Lielloža”, saskaņojot savu rīcību tikai ar Amerikas ložām, nopublicēja “landmarku” sarakstu, t.i. principus pēc kādiem tiek noteikta pareiza un regulāra loža. “Landmark” no angļu valodas nozīmē “zemes atzīmes zīme”, cits skaidrojums šim vārdam ir “stūrakmens”. No šī var rast priekšstatu par to kāda nozīme tika pievērsta jauno “principu” uzskaitei. Sakaru uzturēšana un jebkāda veida attiecības ar liberālo paklausību ložām kategoriski bija liegtas. 1938. gadā “Anglijas Apvienotā Lielloža” izteicās par vēl stingrāku “principu” ievērošanu, kas vēl vairāk šķēla brīvmūrniecības pasauli.
Diemžēl totalitārās tendences, kas Eiropā aug pēc Pirmā pasaules kara, dažās valstīs pakāpeniski noveda pie brīvmūrnieku ložu de-legalizācijas, tostarp Ungārijā, Itālijā, Vācijā, Portugālē, Turcijā, Rumānijā, Austrijā, Čehoslovākijā, Dienvidslāvijā, Somijā, Polija un Bulgārija. Pēc kara vairums no tām atjaunojās, kaut arī jaunā politiskā realitātē, tomēr brīvmūrniecība joprojām bija nelikumīga Padomju Savienībai pakļautajās valstīs. Tikai 20. gadsimta deviņdesmitajos gados tur strauji attīstījās brīvmūrniecība, kaut arī ekonomiskā situācija valstīs bija daudz sliktāka.
Waldemar Gniadek 33°
Grand Comandor of Supreme Council 33 and the Last Degree of AASR for Poland and the Baltic Countries.
Janis Martins Skuja 33°
Deputy of the Grand Master for Foreign Affairs
Grand Orient of The Republic of Poland.
6020.13.01.
(*)
Prof. Ludwik Hass (18.11.1918. – 08.04.2008.)
- Wolnomularstwo w Europie Środkowo-Wschodniej w XVIII i XIX wieku, Wyd. Ossolineum, Wrocław 1982, ss. 572.
- Ambicje, rachuby, rzeczywistość. Wolnomularstwo w Europie Środkowo-Wschodniej 1905–1928, PWN, Warszawa 1984, ss. 398.
- Zasady w godzinie próby. Wolnomularstwo w Europie Środkowo-Wschodniej 1929–1941, PWN, Warszawa 1987, ss. 359.
Premier Grand Lodge of England
Apvienotā Anglijas Lielloža
Dr. James Anderson (c. 1679/1680 – 1739)
Old Charges
Karbonāri
http://vesture.eu/index.php/Karbon%C4%81ri
Grand Orient de France
Maria Desraismes
Grande Loge de France
Tautu Savienība (Nāciju Līga)
Gotthold Ephraim Lessing
Grande Oriente d’Italia
Freimaurerbund zur aufgehenden Sonne
Symbolische Großloge von Deutschland
Großloge von Österreich
Wielka Loża Narodowa Polski
Marea Lojă Națională a României
Marele Orient al României
Grand Lodge of New York
L’Association maçonnique internationale (AMI)
BRĪVĪBA – VIENLĪDZĪBA – BRĀLĪBA
UNIVERSĀLAIS BRĪVMŪRNIEKU ORDENIS UN TĀ PAMATPRINCIPI
- Brīvmūrniecība ir universāls un tradicionāls iesvētīts ordenis, kurš balstās uz BRĀLĪBU. Tā ir brīvu un labiem tikumiem apveltītu cilvēku apvienība, kuras biedri ir piederīgi visām rasēm, tautībām un ticībām.
- Brīvmūrniecība par mērķi sev izvirza cilvēces tikumisko pilnveidošanu. Šo mērķu vārdā Brīvmūrnieki savus spēkus virza, lai pastāvīgi uzlabotu cilvēces esību kā garīgajā ziņā tā arī materiālās labklājības ziņā.
- Brīvmūrnieki atzīst viens otru par Brāļiem un Māsām un apņemas sniegt savstarpēju palīdzību un sadarbību, pat neraugoties uz iespējamām nāves briesmām. Viņiem ir arī jāsniedz palīdzība jebkuram briesmās nokļuvušam cilvēkam.
- Pastāvīgajos Patiesības un Taisnības meklējumos Brīvmūrnieki nekādu grūtību priekšā neapstājas un neveido sev nekādus ierobežojumus.
- Viņi ciena citu domas un izteiksmes brīvību.
- Viņi tiecas samierināt pretējās puses un tiecas apvienot cilvēkus, ievērojot universālo tikumību un cienot katra personību.
- Viņi uzskata Darbu kā pienākumu un cilvēka tiesības.
- Brīvmūrnieki apņemas ievērot likumus un pakļauties likumīgajai varai valstī, kurā viņi dzīvo un var brīvi pulcēties.
- Viņi ir izglītoti un disciplinēti pilsoņi un saskaņo savu esību ar savas sirdsapziņas prasībām.
- Īstenojot dzīves Mākslu, viņi nenogurstoši ievēro Ordeņa tradicionālos noteikumus, tikumus un parašas.
- Kopīgi sekojot vispārējam ideālam, Brīvmūrnieki atpazīst cits citu pēc vārdiem, zīmēm un pieskārieniem, kurus viņi tradicionāli nodod cits citam Ložā iniciācijas rituāla laikā.
- Šie vārdi, zīmes un pieskārieni, tāpat kā rituāli un simboli ir nepārkāpjama noslēpuma priekšmets un nedrīkst tikt atklāti nevienam, kam nav tiesību tos zināt.
- Katrs Brīvmūrnieks ir tiesīgs atklāt vai neatklāt savu piederību Ordenim, bet viņš nedrīkst atklāt sava Brāļa vai Māsas piederību tam.
- Brīvmūrnieki, saskaņā ar Brīvmūrnieku tradīcijām, apvienojas ar mērķi veidot neatkarīgus kolektīvus, kuru nosaukums ir Loža.
- Katra Loža tiek vadīta saskaņā ar lēmumiem, kurus Brīvmūrnieku Meistaru vairākums pieņem obligātajās klātbūtnes sapulcēs.
- Tajā pašā laikā Loža nedrīkst atkāpties no Brīvmūrniecības Pamatnoteikumu Paklausības likumiem, kuriem Loža pieder, ievērošanas.
- Ložas apvienojas Lielajās Ložās, kurām ir neatkarīga vara nacionālā līmenī, ir tradīciju glabātājas un pārvalda neierobežotu jurisdikciju attiecībā pret simboliskās Brīvmūrniecības trim grādiem: Mācekļi (1°), Zeļļi (2°) un Meistari (3°).
- Lielās Ložas tiek vadītas saskaņā ar Pasaules Ordeņa tradicionālajiem principiem, pašu konstitūcijām un likumiem, ko Lielās Ložas regulāri izdod savai lietošanai.
- Viņi uztur viens ar otru attiecības, kas nepieciešamas Pasaules Ordeņa vienotībai.
- Viņi suverēni nosaka savus nolikumus un statūtus un pastāvīgi nodrošina savu administrāciju, iekšējo taisnīgo tiesu un disciplīnu.
- Tādejādi, cienot katras nacionālās Brīvmūrniecības apvienības individualitāti, katras Ložas neatkarību un katra Brāļa un Māsas personīgo brīvību, tiek saglabāts Brīvmūrnieku Ordeņa universālais raksturs tā, lai visu Brīvmūrnieku vidū valdītu Mīlestība, Saskaņa un Savstarpēja Izpratne.
To the glory of the Great Architect of the Universe, Ancient and Accepted Scottish Rite, in the name and under the auspices of the United Grand Lodge of Poland and Baltic States, Venerable Master and all of you my Brethren & Sisters.
Preamble: I wrote this planche at the request and curiosity expressed by our Apprentice Brothers to have a better knowledge of the 24 Division Ruler one of the apprentice tools.
Etymology: circa 1200, it meant “to control, guide, direct, make conform to a pattern,” from Old French riuler “impose rule,” from Latin regulare “to control by rule, direct,” from Latin regula “rule, straight piece of wood,”, “move in a straight line,” with derivatives meaning “to direct in a straight line,” thus “to lead, rule.”
Why it is called a RULER: Because you can measure the diameter of a circle with a ruler, and you can also draw a perfectly straight line using its edge. Both meanings stem from the verb rule, “to exercise power” or “to control,” which came to also mean “mark with lines”
The 24-division ruler: what symbolism in Freemasonry? How to interpret this tool? Here is a Masonic planche on the ruler or “24-division gauge”.
The 24-division ruler, formerly called the 24-inch gauge, is an essential tool for the work of the apprentice and companion.
Represented on the box board, the ruler constitutes with the mallet and chisel one of the apprentice’s three tools. According to the 1st degree initiation ritual, it symbolizes “the day of the Freemason, all hours of which must be usefully used”.
The symbolism of the 24-division ruler is richer than it seems. It illuminates the spirit of Masonic work. The ruler is a Symbol of rectitude. It informs about the human values that must animate us. It is also an invitation to understand the most fundamental cosmic laws.
A tool drawing its strength from its simplicity, the ruler evokes an ideal based on the symbolism of the straight line.
Let’s enter the symbolism of the 24-division ruler. The 24-division ruler and its Masonic symbolism. The 24-division ruler can be read symbolically at different levels.
It is a verification tool:
In his work of cutting raw stone (i.e. discovering himself), the Freemason uses mallet and chisel. But he needs the ruler to regularly check his work.
The ruler makes it possible to measure, therefore, to ensure that the edges are of equal length; it also makes it possible to check the linearity of the edges: it is therefore a tool of regularity.
The ruler is certainly a passive tool since it does not act directly on the material. But it can also be seen as a design tool, used to trace and develop plans: as such, its value is maximum.
The 24-division ruler: a tool for self-knowledge?
The ruler can also be used as a gauge, intended to probe content. The content to be probed is the bottom of ourselves, in other words the darkest corners of our psyche. What is right in us, honest, impartial and disinterested? What is the origin of our passions, illusions, prejudices, fears and aversion?
What is special about number 24
Number 24 is the Luckiest number as per Numerology. It brings Luck, wealth, Health, Happiness, Prosperity & Many more…
Twenty-four also represents the number of carats in pure gold, the number of letters in the Greek alphabet (ancient and modern) and the number of points on a backgammon board.
Number 24 also signifies to the Free Mason the 3 shifts of day. Working, resting and thinking.
Rectitude and moral law:
The 24-division ruler of course evokes the “rule” in the sense of moral law.
The moral law is the ethical rules that we impose on ourselves in complete freedom and in perfect conscience. It is the duty and discipline that we set ourselves.
Because the Freemason obeys his own law, a reflection of the Great Law: paradoxically, it is by submitting to it that he becomes free. Concretely, he is obliged to work, listening, tolerance, openness, measure, righteousness, humility, constancy or perseverance.
The 24-division ruler: equality, justice and fraternity.
The ruler draws a line that connects different points: we can see the image of equality and the fraternal bond that unites men with each other. The distinctions are erased; this is how the most universal is revealed in each of us.
The ruler is inseparable from the straight line, which materializes the encounter between two planes. We have a ridge path, a line of balance that evokes Justice and its two plateaus.
There can also be the right lane or the tao of Taoism. The Tao (the Great Source, the way) is balance, order, just return of things. It is eternal Justice at the same time as the way to happiness.
The ruler and its graduations: an image of the cosmos.
The ruler consists of 24 divisions, recalling the 24 hours of the day. In fact, it reconciles linear time and cyclic time. Indeed, it evokes both the flight of time and the eternal return: night succeeds day, and day night.
Time is inseparable from matter. Precisely, on the material level, the ruler evokes duality since the straight line arises from the existence of two points and separates two planes.
But it is also what makes it possible to reconcile what seems contradictory: aren’t oppositions necessary and fruitful? In this sense, the ruler recalls the symbolism of the number 3.
In the eyes of masons, the number 3 is considered as the perfect number, the number of harmonies, wisdom and understanding. It is also the number of times – past, present, future; birth, life, death; beginning, middle, end – it is a divine number.
More generally, the “ruler” is the expression of the Great Rule, the one that governs the universal order. Understanding this Rule requires giving up a part of oneself: the one that carries the illusion of separation, generating fear and hatred.
The 24-division ruler therefore allows you to stay on the right track, without ever risking getting lost.
Venerable Master I spoke.
Br:. T. K.
11/07/6023
Šis referāts izskanēja Latvijas Psihoterapeitu asociācijas rīkotajā konferencē.
Autors: Sigma Ankrava, Prof., Dr. h. philol. ( 06.06.2002. )
Mūsdienu globalizācijas skartajā pasaulē identitātes apzināšanās un saglabāšana ir viena no aktuālākajām problēmām. Tā skar gan veselas valstis gan atsevišķu indivīdu. Valstis šim nolūkam rada attiecīgus institūtus un algo augsta līmeņa reklāmas speciālistus. Cilvēkam ar šo problēmu jātiek galā pašam jau no senseniem laikiem.
“Izzini sevi!” sludināja senie grieķi un orienta filozofi. Un tomēr cilvēks, ko no viņa anonīmās eksistences izcēla un par indivīdu salīdzinoši nesen padarīja renesanses humānisma ideoloģija, modernajā pasaulē atkal riskē pazaudēt savu identitāti. Latvijā abas šīs problēmas – valsts identitātes un cilvēka identitātes jautājumi ir vienlīdz aktuāli un savstarpēji saistīti. Tāpēc tie nav aplūkojami atsevišķi viens no otra.
Latvija dzīvo postkoloniālisma situācijā, tomēr gan mēs paši, gan citi par šo jautājumu runājam maz (2). Kā atzīmē Prof. Kārlis Račevskis: Ievērojams izņēmums ir nesens pētījums Ņujorkā publicētajā, akadēmiskajās aprindās labi pazīstamajā žurnālā PMLA ( Publications of Modern Language Association ). Speciālists koloniālisma jautājumos Deivids Čioni Mors konstatē divus, šķietami pretrunīgus aptākļus: pirmkārt, cik ārkārtīgi postkoloniālas ir sabiedrības, kas ietilpa bijušajā Padomju Savienībā, un, otrkārt, cik ārkārtīgi maz vērtības tiek piegriezts šim faktam (…), ka postkoloniālisma apzīmējums un viss, kas ar to saistās – valoda, ekonomika, politika, cīnīšanās pretī, brīvības atgūšana un tai sekojošās grūtības – viss tas būtu pavisam dabīgi attiecināms uz Krievijas vai padomju varai pakļautajām teritorijām kopš 1989, resp. 1991. gada.
Tas pats attiecināms uz Dienvidāziju pēc 1947. un Āfriku pēc 1958. gada. (3, 23) Tās kopīgās iezīmes, kas situāciju mūsdienu Latvijā padara salīdzināmu ar situāciju Dienvidāzijā vai Āfrikā attiecīgajos laika posmos, var nosaukt par postkoloniālisma sindromu.
Postkoloniālisma sindroms ir vairāk vai mazāk tipisks visām neatkarību atguvušām valstīm. Tam raksturīga plaša emocionāla amplitūda. No vienas puses tā ir eiforija, ko izraisa ticība, ka neatkarības atgūšana automātiski atrisinās visas agrākā režīma laikā samilzušās problēmas, no otras puses – ilūziju zaudēšana, vilšanās, pat depresija, atklājot, ka pie varas visbiežāk nonākuši iepriekšējā režīma demoralizēti cilvēki. Jo gan totalitārisma, gan koloniālisma apstākļos, kā to savulaik jau pārliecinoši aprakstīja Džavaharlals Neru, parasti izvirzījušies nevis godīgākie un principiālākie cilvēki, bet gan tieši otrādi – iztapīgākie bezprincipu ļaudis. Tomēr tie ir vienīgie jaunajā neatkarīgajā valstī, kam vispār ir jelkāda pieredze sabiedrības organizēšanā un vadīšanā.
1991. gadā, kad man gadījās pirmo reizi tikties ar kolēģiem no Londonas Universitātes Slāvistikas un Austrumeiropas institūta, vaicāju institūta direktoram prof. Maiklam Brančam: “Kā jums liekas, kad mēs sāksim dzīvot labāk, kā cilvēkiem klātos?” smaidot un ne brīdi nevilcinādamies viņš atbildēja tieši pēc 35 gadiem. “Tāpēc, ka tad jūsu parlamentu sāks veidot cilvēki, kas dzimst tagad, neatkarības apstākļos”.
Nomācošu noskaņojumu rada arī atklājums, ka kapitālisms tā veidošanās stadijā nav īpaši humāns, bet uzreiz ielēkt pārticības sabiedrībā ( “welfare society” ) vienkārši nav iespējams. Tā, raksturojot pašreizējo situāciju Polijā M. Kruls, Varšavas Universitātes vēstures profesors, raksta: “Padomju tipa tautsaimniecības varēja izlikties par industriālās modernizācijas iemiesojumu, taču lielākajā daļā PSRS bijušo satelītvalstu marksistiski ļeņiniskā ekonomika ieslodzīja milzīgu skaitu cilvēku zemnieku saimniecībās. Šodien šī zemnieku rezerves armija rada visnopietnākos politiskos konfliktus, kādi vien redzēti Polijā kopš komunisma krišanas un laikā, kad tā cenšas kļūt par Eiropas Savienības dalībvalsti (1, 2)”.
Postkoloniālisma sindromam raksturīga arī dramatiska sociālo lomu maiņa, ko būtībā var saukt par dziļu identitātes krīzi. Tūlīt pēc neatkarības atgūšanas Latvijas pamatiedzīvotāji teorētiski kļuva par pilntiesīgiem savas zemes saimniekiem, bet pēckara ienācēji cittautieši no sev pierastā atbrīvotāju statusa teorētiski kļuva par kolonistiem. Abas iedzīvotāju grupas praktiski nebija gatavas šadai lomu maiņai. Latvijas neatkarība šoreiz bija atnākusi straujāk, nekā ļaudis bija gaidījuši.
1991. gada augusta pučs dažu dienu laikā šo jautājumu atrisināja. Pie tam par Latvijas neatkarību iestājās daudzi Latvijā dzīvojošie cittautieši, tāpēc tie sava neoficiālā statusa maiņu un diskusijas sabiedrībā par šo tēmu uztver ļoti sāpīgi. Vēsturiski šie cilvēki Latvijā bija nonākuši dažādi. Sākumā tie ieradās kopā ar padomju karaspēku Otrā pasaules kara beigās pilnīgā pārliecībā par savu atbrīvotāju misiju, toties vietējiem iedzīvotājiem tas bija kārtējais okupācijas karaspēks; tad sekoja atvaļinātās militārpersonas, kam gluži kā Senās Romas leģionāriem pēc izdienas ļāva apmesties plašās impērijas kolonijās.
Lietojot vēsturiski korektu terminoloģiju, tieši šos cilvēkus var dēvēt par kolonistiem. Tiem sekoja ekonomiskie bēgļi sākotnēji no kara un vēlāk – no nesaimnieciskuma izpostītajiem Krievijas reģioniem, kā arī cilvēki, kas te nonāca pēc augstskolu beigšanas ar darba norīkojumiem. Īpaši šis process pastiprinājās pēc 1959. gada, un to var dēvēt par Latvijas slēpto kolonizāciju. Kaut arī šiem cilvēkiem tika piešķirtas tādas privilēģijas, kādas nebija pamatiedzīvotājiem attiecībā uz valodas lietošanu, sadzīves apstākļiem, darba un karjeras iespējām, un daudzām citām jomām, viņus ieplūdināja tik lielā skaitā, ka vairs nespēja nodrošināt cilvēka cienīgus apstākļus arī viņiem – gadiem ilgā nīkšana kopmītnēs, komunālajos dzīvokļos un desmitiem gadu ilgās dzīvokļu rindas, faktiskais cilvēka beztiesiskums saskarē ar birokrātisko valsts aparātu utt. zināmā mērā satuvināja pamatiedzīvotājus un ienācējus.
Kaut gan būtiskas atšķirības psiholoģijā saglabājās. Tēlaini izsakoties, tā bija atšķirība starp graudu un dzirnakmens psiholoģiju.
Tieši tāpat kā graudi starp dzirnakmeņiem jūtās ne tikai Latvijas pamatiedzīvotāji, bet arī citu Austrumbloka valstu ļaudis, kaut arī tur kolonizācija bija vairāk garīga, nekā fiziska. Kā atzīmējis K. Račevskis:
“Šīs metodes izsmeļošu aprakstu sniedz rakstnieks, patlabanējais Čehijas prezidents Vaclavs Havels. Havels komunistu metodi apzīmē kā posttotalitāru, jo, kaut gan tā bija totalitāra caur un cauri, tā vienmēr centās izlikties par kaut ko pavisam pretēju: Posttotalitārā sistēma pavada cilvēku katrā viņa solī, bet dara to ar uzvilktiem ideoloģiskiem cimdiem. Tāpēc arī dzīve šajā sistēmā ir pilnībā piesūkusies ar meliem un liekulību. Birokrātijai padotā valdība tiek saukta par tautas valdību. Strādnieku šķira tiek verdzināta strādnieku šķiras vardā. Indivīda totāla degradēšana tiek dēvēta par visaugstākās pakāpes atbrīvošanu. Informācijas liegšanu sauc par tās pieejamību visiem. Varas pielietošanu manipulācijas nolūkos sauc par publisku varas kontrolēšanu un varas kaprīzu izmantošanu – par likumību. Kultūras apspiešanu dēvē par tās attīstību. Impērijas iespaida izvēršanās tiek izskaidrota kā atbalsts apspiestajiem. Domu brīvības paušanas aizliegums pārvēršas par vislielāko brīvības izpausmi. Smieklīgās vēlēšanas kļūst par demokrātijas viscēlāko paveidu. Neatkarīgas domāšanas aizliegšana kļūst par viszinātniskāko no pasaules uzskatiem. Militāra okupācija top par brālīgu palīdzību. Valsts iekārta ir sapinusies savos melos. Tādēļ tā ir spiesta viltot. Tā vilto pagātni. Tā vilto tagadni. Un tā vilto nākotni. Tā vilto statistiku. Tā izliekas, it ka tā nebalstītos uz policejiska aparāta, kam pieder visa vara un ko raksturo jebkuru principu trūkums. Tā izliekas, ka respektē cilvēktiesības. Tā izliekas, ka neviens netiek vajāts. Tā izliekas, ka ir visvarena. Tā izliekas, ka tā neizliekas” (3,24).
Galvenā atšķirība ienācēju un pamatiedzīvotāju psiholoģijā bija tā, ka pirmie šai ideoloģijai ticēja, bet otrie – neticēja. Tālākais jautājums – ja ticēja, tad tāpēc, ka bija izdevīgi tai ticēt vai arī sava naivuma un neizglītotības pēc? Šis ir ārkārtīgi delikāts jautājums un uz to pilnīgi atklāti var atbildēt tikai sirdī katrs cilvēks pats sev. Ja šī ticība bija īsta un neviltota, un nāca no nepietiekamas izglītības, tad tikai lieku reizi apstiprinās fakts, ka Krievija vairumā gadījumu kolonizēja kaimiņu teritorijas, kuras bija sasniegušas augstāku attīstības un izglītības līmeni nekā tā pati. Ja ticēt bija izdevīgi, tad automātiski vairs nevar būt runa par augstiem mērķiem. Līdz ar to starp abām pusēm pastāv zināma neveiklības sajūta, kā rezultātā abas jūtas neērti.
Tāpēc postkoloniālisma sindromam Latvijā ir savas īpatnības:
- Pēc Latvijas valstiskās neatkarības atgūšanas ienācēji to nav atstājuši, kā tas bija klasiskās koloniālisma jūgu nometušu valstu situācijās ( Indija, Alžira u.c. ), bet gan turpina dzīvot, izliekoties, ka nekas nav mainījies, ka dzīvo tajā pašā valstī, kāda tā bija agrāk, un nereti cenšas pasniegt savu privilēģiju zaudēšanu kā minoritāšu apspiešanu vai cilvēktiesību pārkāpumus.
- Latvijas pamatiedzīvotāji savukārt izliekas, it kā ienācēju nemaz nebūtu, un tos ignorē, uzskatot, ka viņu problēmas nav Latvijas problēmas; tā starp abām iedzīvotāju grupām neveidojas dialogs.
- Bijušai metropolei arī šie iesūtītie cilvēki vairs nav vajadzīgi, bet viņu bērni ir dzimuši Latvijā un bieži uzskata to par savu vienīgo dzimteni.
- Pēc neatkarības atjaunošanas politiskā vara nokļuva Latvijas pamatdziedzīvotāju rokās, bet ekonomiskā vara lielākoties nokļuva ienācēju rokās, kas izmantojot savus padomjlaika priviliģētos amatus, komunistiskās partijas, komjaunatnes u.c. tā laika valstisku organizāciju naudas fondus un kontaktus, izveidoja gan jaunās Latvijas spēcīgākās ekonomiskās privātstruktūras, gan ēnu ekonomiku,
- tā savukārt radot labvēlīgu augsni korupcijai ( arī kontrabandai, centieniem izvairīties no nodokļu maksāšanas utt. ). To veicināja gan pieredzes un zināšanu trūkums likumdošanā un valsts pārvaldē,
- gan valstiskuma apziņas trūkums plašā Latvijas sabiedrībā, nespēja sevi identificēt ar valsti. Tieši “morāli mazvērtīgu cilvēku nonākšanas pie varas un labklājības, plašu sabiedrības aprindu demoralizācija” (5,130) ir viens no kolonizācijas smagākajiem pēcefektiem.
- Fakts, ka Latvijas pamatiedzīvotājiem gadsimtiem ilgi bija liegta iespēja veidot savu valsti, ka latviešu aristokrātija tika iznīcināta jau 14. gadsimtā pirms nacionālas valsts izveidošanas ( Rietumeiropā nacionālās valstis pamatos izveidojās Renesanses laikmetā), latviešu sabiedrībai ir svarīgs trūkums, jo tieši aristokrātijai vēsturiski ir bijusi īpaši svarīga vieta valstiskuma idejas nostiprināšanā; Rietumeiropā tieši aristokrātijas pārstāvji paaudžu paaudzēs gadsimtiem ilgi veidoja profesionālās diplomātijas tradīcijas, izkopa valstiski stratēģiskas domāšanas principus.
- Līdz pat 19. gadsimta vidum latviešiem praktiski bija liegtas tiesības nodarboties ar jurisprudenci, garīdzniecību, profesionālu mākslu, tirdzniecību, bet padomju laikos – ar Latvijas iedzīvotājiem tradicionālo jūrniecību. Šīs nišas aizņēma cittautieši, tāpēc latviešiem šajās jomās vēl nav izveidojušās spēcīgas tradīcijas; kā rezultātā bieži vērojama neprasme veidot savas valsts tēlu ( arī valstisko identitāti ) un veiksmīgi aizstāvēt savas intereses starpvalstu līmenī.
- Saglabājies padomjlaika komunikāciju stils, kas izpaužas kā: 1) orientēšanās uz korporatīvām jeb partejiskām interesēm nevis uz valstiskām jeb nacionālām interesēm, 2) jēdziena “nacionāls” izpratne kā “etnisks” nevis “valstisks”, un ar to saistītās problēmas, 3) 20. gadsimtā piedzīvoto politisko nodevību un padomju totalitārisma rezultātā izveidojies nepamatots aizdomīgums un sazvērestību saskatīšana, 4) noslēpumainība lēmumu veidošanā un pieņemšanā, 5) rupjība un pavēlnieciskums attiecībās ar padotajiem, 6) nevēlēšanās un neprasme strādāt komandā, 7) skaļa, agresīva runas maniere.
Latvija pasaules vēstures kontekstā stāv vientuļa un unikāla. Kā atzīmē Knuts Skujenieks: “Ja Baltija ieņem īpašu vietu Eiropas panorāmā, tad Latvija savukārt ir bijusi ne tikai Baltijas, bet arī visas Austrumeiropas krustcelēs. Sensenos laikos šajā teritorijā sastapās baltu un somugru cilšu virsotnes, cilšu pamatnes atradās daudz viendabīgākās kaimiņzemēs. Tas ir vēstures cienīgs fakts, ka no šī cilšu un tautību konlgomerāta izveidojās latviešu tauta. Šo laiku atbalsis vēl jūtamas Latvijas multikulturālajā panorāmā” (4). Vēsture liecina, ka daudzās ciltis un tautības izveidoja latviešu tautu, gadsimtu gaitā apvienojoties pret svešzemju iebrucējiem sākot no aptuveni 13. gadsimta. Tā no vienas puses iebrucēji veicināja latviešu tautas konsolidāciju, no citas – kavēja tās attīstību, atvēlot latviešiem tikai vergu vai kalpu lomu.
Sākot ar 14. gadsimtu Latvija ir veidojusi robežšķirtni starp rietumniecisko Hanzas savienību un orientālo Zelta Ordu, faktisko robežu starp Rietumiem un Austrumiem, bet plašākā kontekstā tā bija robežšķirtne starp zemkopju un lopkopju psiholoģiju.
Zemkopju psiholoģijai raksturīga “cieņa pret jebkuru dabas objektu un dzīvo radību, tiekšanās neaizņemt pasaulē vairāk vietas nekā nepieciešams, pozitīvo un negatīvo spēku līdzsvars dabā un cilvēka dvēselē” (4). No šādas attieksmes izaug arī tradīcija turēt kārtībā apmetnes vietu. Zemjkopja dzīvesveids radījis arī monogāmiju un no tās izrietošo ciešo sadarbību starp vīrieti un sievieti visās dzīves jomās, un vienādu cieņu pret abiem kā līdzvērtīgiem sadarbības partneriem.
Lopkopju psiholoģija būtiski atšķīrās: lopkopim bija svarīgi aizņemt pēc iespējas plašāku vietu un to izmantot, kamēr derīga, bet tad doties ar saviem ganāmpulkiem tālāk. Rezultātā liela nozīme tika atvēlēta mitekļa labiekārtošanai un ērtumam, bet apkārtnes tīrībai un turēšanai kārtībā netika piešķirta nekāda nozīme. Lopkopji varēja atļauties vairākas sievas, jo lopkopība nodrošināja ar pārtiku daudz stabilāk nekā zemkopība. Sievietes lopkopības darbos bija salīdzinoši mazāk nodarbinātas, tāpēc arī attieksme pret sievietēm izveidojās kā pret mazāk nozīmīgu sabiedrības locekli.
Psiholoģiski šī robežšķirtne starp Austrumiem un Rietumiem iet caur Latviju arī tagad, modernajā kultūrā. Visuzskatāmāk tā redzama uzskatu sadursmē par indivīda un valsts attiecībām. Daļa Latvijas iedzīvotāju uzskata, ka starp valsti un sabiedrību jāpastāv sava veida “sabiedriskā līguma” attiecībām, kur katrai no līgumā skartajām pusēm ir savi pienākumi un savas tiesības, un valsts prezidentam ir drīzāk reprezentatīvas funkcijas, nevis reāla lēmējvara; cita iedzīvotāju daļa uzskata, ka valstī prezidentam jābūt ar visplašākajām pilnvarām un izpildvaru – sava veida modernizēts Austrumu despots vai valdnieks, kura personīgā iejaukšanās atrisina visus jautājumus, normalizē jebkuru dzīves sfēru.
Daļēji šie uzskati izauguši un joprojām tiek balstīti arī baznīcas tradīcijā. Sākot ar 19. gadsimtu Rietumeiropas baznīcas tradīcija, kaut dažreiz tīri formāli, tomēr pacēla ticību un augstākās humanitārās vērtības pāri pār atsevišķu valstu interesēm, un vēlāk attīstīja arī indivīda brīvas izvēles un personīgās atbildības principus, kas rezultātā noveda pie cilvēku brīvības, brālības un vienlīdzības idejas, un izveidoja mūsdienu demokrātijas pamatus.
Austrumeiropas pareizticīgā tradīcija savukārt attīstīja nacionālās baznīcas un nacionālās valsts ideju, kur indivīda dzīve un darbība ir pakļauta nacionālas valsts interesēm. Latvijā mēs varam atrast abus šos domāšanas modeļus gan latviešu, gan cittautiešu vidū.
Latvijas valstiskā identitāte nākotnē lielā mērā atkarīga no tā, kādu sabiedrības modeli izveidos tās iedzīvotāji, kam jāatrisina vairākas dilemmas. Cittautiešu dilemma ir jautājums, vai viņi var sevi identificēt ar Latvijas valsti, vai arī viņi to uztver kā pagaidu mītnes zemi, kurā spiesti atrasties īslaicīgi. Latviešu dilemma ir saprast, ka mūsdienu pasaulē jēdziens nacionāls nozīmē “valstisks”, un atvērt savu sabiedrību cilvēkiem, kas lojāli Latvijai.
Tāpat latviešiem derētu reāli apzināties savas identitātes stiprās un vājās vietas. Pie “vājajām vietām” es pieskaitītu faktu, ka tieši padomju kolonizācijas laikā latviskā identitāte ir pamatīgi deformēta: ir devalvēts tikums, it īpaši darba tikums; latvieši bieži kautrējas no savas tautības vai arī tieši otrādi – ir iedomīgi uz to, it kā piederība pie tās būtu viņu nopelns, un tajā pašā laikā savu valodu un apziņu piesārņo ar jēdzieniem, ko Vilnis Zariņš gleznaini nosaucis par “okupācijas laika sanesumiem” (5,130).
Pie latviskās identitātes trūkumiem es pieskaitītu pārmērīgu sabiedriskās kautrības, bikluma ieaudzināšanu bērnos, kas ir pārspīlēta tā pati nevēlēšanās aizņemt vairāk vietas, nekā nepieciešams. Tomēr hipertrfētā veidā tā mazina latviešu iespējas pašrealizēties un radoši darboties mūsdienu pasaulē.
Pie “stiprajām vietām” es pieskaitītu latviskās mentalitātes daudzslāņainību, kurā īpaši svarīga vieta ir pirmsindoeiropeiskās, Senās Eiropas kultūras tradīcijai, kas orientējas uz matrilineāro un matrilokālo principu. Sievietei latviešu kultūrā vienmēr bijusi tik svarīga loma kā nekur citur Eiropā. Tā pat svarīga nozīme ir tautas “ģenētiskai atmiņai” – lepnumam par savām senajām saknēm, jo ja mēs vērtējam valodu kā tautas identitātes galveno kritēriju, tad vienīgie visā Eiropā, kas senatnīguma ziņā var mēroties ar mums ir lietuvieši.
Mūsu valoda ir aristokrātiska vēsturiskā kontekstā, no tās izriet mīlestība uz savu zemi un lepnums par tās skaistumu, arī zināma pašpārliecinātība, atvērtība pret jauno vai svešādo un tieksme pēc izglītības, ko gan mazinājuši 50 “nodzertie” gadi, tomēr nav varējuši izskaust pavisam.
Bet gan būs labi. Savās mājās pat sienas palīdz. Un mēs esam savās mājās.
Bibliogrāfija:
- Kruls, M., Polijas zemnieku dumpis, Diena, 6. aprīlis, 2002.
- Milošs, Č., Sagūstītais prāts, Zvaigzne ABC, 1998.
- Račevskis, K., Cilvēki būrī, Jaunā gaita, VOL.XLVI 2001, No4.
- Skujenieks, K., Stāvot uz sliekšņa, (vēl nepublicēts).
- Zariņš, V., Kad okupanti ir it kā aizgājuši…, Karogs, No 4, 2001.
„Recht muss doch Recht bleiben” – tā savā 1818. gada jūnijā Vidzemes landtāga atklāšanas sprediķī pravietoja toreizējais Vidzemes evaņģēliski luteriskās baznīcas garīgais galva ģenerālsuperintendents Karls Gotlībs Zontāgs no Sv.Pētera baznīcas kanceles Rīgā, uzsverot, ka zemniekam solītā brīvība nekādā gadījumā nav uzskatāma par dāvanu – tā ir viņa dabiskās tiesības. 1.
Var jau būt, ka šie vārdi izrāvās no šī cienījamā vīra mutes neapzināti vai tikai demonstrējot savu kristieša ikdienas rūpi par visas pasaules grūtdieņiem, īpaši gan nepiepūloties izdarīt ko reālu, lai viņu ciešanas mazinātu. Tomēr mūs uzmanīgus varētu darīt cits fakts – tikai vienu gadu vēlāk – 1819. gadā Vidzemē, līdzīgi kā 1815. gadā Igaunijā igauņu un 1817. gadā Kurzemē un Zemgalē latviešu zemnieks iegūst personīgu brīvu un tiek darīts gals cilvēku pazemojošajai dzimtbūšanai, kas bija padarījusi vietējos zemniekus vairāk līdzīgu vergiem. Ja mēs mēģināsim uz lapas sarindot vēl citus vīrus, kuri šajā laikā arī nāca klajā ar dzimtbūšanas kritiku un piedāvāja savus risinājumus, tad starp tiem ieraudzīsim Latvijas vai ikvienam daudzmaz sekmīgam vidusskolu beigušajam labi zināmo Garlību Helvegu Merķeli, Karlu F. M. Snellu, Johannu Gotfrīdu Herderu. Katrs no viņiem ir ierakstījis savu spilgtu lapaspusi latviešu zemnieku atbrīvošanā no dzimtbūšanas, un visus viņus – lai arī pirmajā acumirklī tas varētu kādam likties dīvaini – saista viena kopīga iezīme, un – proti – viņi visi bija piederīgi tādai šodien dažbrīd tik pretrunīgi vērtētai institūcijai kā brīvmūrniecībai.
Šodienas Latvijas teritorijā pirmā brīvmūrnieku loža tika dibināta 1750. gadā un uzskatāma par vecāko visā Baltijā. Kā rakstīts kādā no vēlāk dibinātās ložas „ Pie Zobena ” „Īsajā vēsturē”, tad toreiz „gars nācis no Dānijas caur Sv.Pēterburgu pie mums uz Livoniju: 1750. gada aprīlī Rīgas tirgotāji Johans Dītrihs fon der Heide un Johans Cukerbekers tika uzņemti barona Malcāna – dāņu ministra Krievijas ķeizariskajā galmā un jau toreiz Kopenhāgenā ziedošās Ziemeļzvaigznes ložas dēla un locekļa – Pēterburgā dibinātajā tāda paša nosaukuma ložā. Tūlīt pēc atgriešanās no Sv.Pēterburgas Rīgā brālis fon der Heide dibināja šeit pirmo ložu, kurai tika dots Ziemeļzvaigznes vārds, un tā sāka savu darbību 1750. gada septembrī”. 2. Par pirmo uzraugu tajā bija lemts kļūt Labadī, par otro – Fītinghofam – „Kurländer” – kā ierakstīts iekavās aiz viņa uzvārda jau pieminētajā „Īsajā vēsturē”. Pirmās Rīgas ložas locekļi kā vienīgo atšķirības zīmi pie platmales nēsājuši melnu spalvu.
Bija jāpaiet 15 gadiem, lai Rīgā tiktu izveidota otra brīvmūrnieku loža. Pēc ilgākas uzturēšanās svešumā savās tēva mājās atgriezās Gustavs Kristiāns fon Handvigs, kurš līdz šim bija darbojies kā galma padomnieks, dakteris un profesors Rostokā, lai strādātu pilsētas rātē. Viņš 1765. gada 24. oktobrī nodibināja jaunu brālību – ložu Pie Zobens, kas daļēji akumulēja sevī 1750. gadā izveidotās ložas brāļus. Šī loža pateicoties Handvigam izsniegtajam speciālajam diplomam bija pakļauta augstajai Ordeņa direktorijai, kas atradās Braunšveigā. Zīmīgi, ka arī turpmākajos gados lielākā daļa Rīgā dibinātās ložas spēja kaut kādā mērā saglabāt šādu autonomiju, kas acīmredzot tās varēja kaut nedaudz paglābt no pirmajām represijām 90. gadu sākumā un kā dēļ bieži Rīgas brīvmūrnieku ložas mēs nevaram atrast Krievijas impērijas ložu sarakstos. Tajā pašā laikā Rēvelē un citās Igaunijas pilsētās atvērtās ložas atradās krietni ciešākā kontaktā ar Krievijas brālībām Pēterburgā un Maskavā.
Šķiet, ka tieši loža Pie Zobens 18. gs. bija visaktīvākā un visdarbīgākā un tās brāļi bija tādi ievērojami vīri kā virsmācītājs Liborijs Bergmanis no Ādažiem, slavenais grāmatizdevējs Johans Fridrihs Hartknohs, tirgotāji R. Kings, R. Džobsons, G. Fišers, Dž. Kummings u.c. Starp šīs ložas brāļiem 1781. gadā mēs sarakstos atrodam jau pieminētā K.F.M. Snella vārdu, kurš toreiz bija Rīgas Doma skolas rektors.
Tajā pašā laikā Kurzemes un Zemgales hercogistes galvaspilsētā Jelgavā drīz pēc Ziemeļzvaigznes ložas atvēršanas darbu sāka sava loža, kas pulcēja daudzus slavenu muižniecības un garīdzniecības dzimtu pārstāvjus. Te vēl būt jāatceras, ka tieši Jelgavas brīvmūrniekus apmeklēja pasaulslavenais dēkainis un viltnieks Kaļjostro, kurš līdz tam bija paspējis apkrāpt daudzus Rietumeiropā, bet tieši Jelgava kļuva par viņa „karjeras” norieta sākumu.
Spriest par brīvmūrniecības – vienalga – vai tas būtu Vācijā, Anglijā, Zviedrijā, Krievijā vai tikai tās Baltijas provincēs – aktivitātēm, nodomiem ir ļoti grūti. Brīvmūrniekiem visā pasaulē tik tipiskie jēdzieni kā brālība, godīgums, taisnība, tolerance, līdzjūtība un labdarība vēl neko neizsaka, ja tos mēs nevaram ieraudzīt reālajā dzīvē. Parasti tieši pēdējā – labdarība ir vislabāk ieraugāma, taču tā bija tikai viena no brīvmūrnieku aktivitātēm, kamēr daudzas citas palika neieraudzītas, jo tās tika realizētas vai nu individuāli kā personīgas aktivitātes, vai kā kādas ļaužu grupas projekts, bet nekad tam netika piekārta klāt i zkārtne vai skaļi deklarēts, ka tas ir brīvmūrnieku darbs. Zināmu priekšstatu varam gūt jau no konkrēta katra brīvmūrnieka darbības izpētes. Tāpēc dzimtbūšanas atcelšanas jautājums šķiet īpaši tuvs Baltijas brīvmūrniekiem, jo, kā tika minēts iepriekš, starp tiem vīriem, kuri nebaidījās un nekautrējās kritizēt dzimtbūšanu kā tā laika sabiedrībai nepieņemamu parādību un bieži arī piedāvāja ceļus, kā šo netaisnību pret latviešiem un igauņiem likvidētu, absolūtais vairākums bija brīvmūrnieki.
Nenoliedzami Eiropas kontekstā skaļākais vārds ir Johans Gotfrīds Herders. Rīgā viņš ieradās 1764. gadā un sabija līdz 1769. gadam. Šajā īsajā laikā viņš strādāja Doma skolā, kā arī pildīja Jēzus un Ģertrūdes baznīcās adjunkta pienākumus. Tieši viņu mēs parasti minam kā to apgaismotāju, kurš pirmo reizi skaļi un autoritatīvi paziņoja, ka arī latviešiem ir līdzīgas garīgās spējas kā citiem Eiropas iedzīvotājiem un viņu tautas dziesmas ir patiešām vērtīga garīgās kultūras mantojuma daļa, kas saudzējama, savācama un pētāma. Nevajag prasīt no Herdera pārāk daudz – īsajā Rīgas posmā viņš vēl bija samērā jauns, tomēr jau toreiz ar sirdi un dvēseli iestājās par humānismu, brālību, vienlīdzību, taisnību, prāta triumfu. Viņa idejas varbūt ietekmēja tikai dažus desmitus dzirdīgāko baltiešu ausu. Bet tas jau ir sākums, lai ideja turpinātu attīstīties tālāk un iegūt jaunus un jaunus piekritējus. Ne velti G.Merķelis tik jūsmīgus vārdus vēlāk veltījis šim vīram. Savā atvadu sprediķī 1769. gada 28. maijā Herders, ļoti daudz runājot par cilvēcību, cita starpā teica:” Tādejādi lielākā daļa manu iemīļotāko sprediķu, mani klausītāji, ir bijuši arī cilvēciski. Tie runā par to, kas ir mūsu īstenā sūtība šajos vai kādos citos apstākļos, izgaismo cilvēka lielisko specifisko iedabu, kādu tam radījis viņa dievs visās tās priekšrocībās; ceļ gaismā to, ciktāl caur katru netikumu cilvēks pazemo sevi, cik daudz ar katru savas iedabas nekrietnību viņš sekmē paša nelaimi; parāda to, kādā mērā mēs paši veidojam savu laimi, ja paliekam uzticīgi savas iedabas dotumiem, padarām par noteicošo sevī prātu un sirdsapziņu, nepametam novārtā nevienu mūsu pienākumu un uzdevumu, ikvienā dvēseles darbībā pilnveidojam sevi, un tikai tad mēs varam pretendēt uz svētlaimi…”. 3.
Varbūt ne tik spoža, tomēr arī pietiekami nozīmīga ir Karla Filipa Mihaela Snella loma dzimtbūšanas atcelšanā. Ieradies Rīgā 1780.gadā, viņš strādāja tajā pašā vietā kur Herders – Rīgas Doma skolā, kur pildīja rektora pienākumus, un nodzīvoja šajā skaistajā pilsētā pie Daugavas līdz 1787. gadam. Snella līdzdalība Rīgas brīvmūrnieku ložās bija labi zināma un diemžēl bija sagādājusi viņam arī dažas problēmas. Vēl dzīvojot Rīgā Snells mēģina izteikt savas domas par dzimtbūšanas iekārtu, ko daļēji viņš var realizēt 1785. gadā izdotajā žurnālā „Patriotische Unterhaltungen”, tomēr viņa lielākie nopelni saistīti ar publicistisko darbību pēc 1787.gada, kad, atgriezies Vācijā, viņš jau faktiski krietni plašākā auditorijā ļoti asi un kritiski runā par Baltijas muižnieku joprojām akceptēto dzimtbūšanu, kuras dēļ lielai iedzīvotāju daļai ir laupītas normālas tiesības un brīvības un viņi padarīti līdzīgi vergiem. Savā 1794. gadā izdotajā grāmatā „Beschreibung der russischen Provinzen an der Ostsee” Snells rakstīja:” Latviešu un igauņu sliktā stāvokļa īstais pamats jāmeklē viņu kungu vienaldzībā un nolaidībā, kuri, tiesa gan, ar izņēmumiem, neiejūtīgi un bezrūpīgi noskatās, ka viņu apakšnieki smok visdziļākā postā. Tā ir ļauna zīme, ja tīšām ļauj aiziet pazušanā zemnieku kārtai, kuru citās zemēs uzlūko par muižu pamatbalstu un kuras labklājība ir tik cieši saistīta ar viņu kungu labklājību.” 4. Un tālāk citā vietā:” Zemnieku bada un trūkuma cēloņi jāmeklē tikai smagajā dzimtbūšanas iekārtā. Zemniekam nekas nepieder. Būda, kuru viņš apdzīvo, zemes gabaliņš, no kura viņš pārtiek, pat viņš pats ar savu ģimeni pieder muižniekam….” 5. Te ir jāsaprot, ka šāda situācija, kad viens cilvēks pieder kā lieta citam, humānisma ideju pārņemtajā Rietumeiropā tajā laikā tika uzskatīts par anahronismu, atpalicību un mežonību.
Jādomā, ka šīs nežēlīgās rindas provocēja Rietumeiropas sabiedrībā negatīvu attieksmi pret Baltijas muižniecību un šīs kārtas tipiskajās studiju, pulcēšanās un atpūtas vietās Vidzemes, Igaunijas un Kurzemes muižniekiem nācās ne vienu reizi vien noklausīties aizrādījumus par viņu atpalicību un nehumāno attieksmi pret līdzcilvēkiem. Ne velti ne viens vien muižnieks pēc šādām vizītēm Rietumos, atgriezies mājās, mēģināja ko mainīt par labu saviem zemniekiem, un ja šīs humānisma idejas viņš nevarēja realizēt guberņas līmenī caur landtāgu, tad vismaz centās to izdarīt savā muižā. Lai atceramies te Šulca-Ašerādena un Igelštrēma vārdus.
Krietni mazāk zināms plašākai sabiedrībai ir ģenerālsuperintendents Karls Gotlībs Zontāgs, kura dzīve Rīgā ir gan krietni garāka kā abiem iepriekšējiem vīriem – te viņš ierodas 1788. gadā un nodzīvo līdz savai nāvei 1827. gadā. Tomēr daži ieraksti viņa CV ir ļoti līdzīgi Herderam un Snellam – arī viņš kādu laiku strādā Doma skolā par rektoru, bet pēc tam veic veiksmīgu karjeru Vidzemes luteriskās baznīcas sistēmā, 1803. gadā sasniedzot augstāko virsotni. 1805. gadā viņš ieguva Tērbatas universitātē teoloģijas doktora grādu. Ierodoties Rīgā, Zontāgs iesaistījās vēl 70. gados dibinātajā Apolona ložā, kurai, starp citu, bija labi kontakti ar jau pieminēto ložu Pie Zobens. Kā brīvmūrnieks viņš bija no 1789. gada līdz 1793. gada 31. decembrim, kad Katrīnas II pēkšņās attieksmes maiņas dēļ daudzas ložas Krievijas impērijā bija spiestas apturēt savu darbību. Vēlāk 19. gs. 20. gados, bet jo sevišķi pēc neveiksmīgās dekabristu sacelšanās Pēterburgā 1825. gada decembrī Zontāgam, līdzīgi kā visiem citiem valsts amatos esošajiem, bija jāraksta paskaidrojums par savu saistību ar brīvmūrniecību, vienlaicīgi zvērot nekad vairs nesaistīties ar šāda tipa organizācijām. Savā paskaidrojumā ģenerālsuperintendents rakstīja, ka ložu esot pametis 1793.gada beigās, jo izjutis Pēterburgas nepatiku pret slepenajiem ordeņiem. Tajā pašā laikā viņš drosmīgi atzina, ka loža ļoti daudz paveikusi labdarības laukā, kā arī veltījusi lielas pūles tirgotāju kārtas garīgai un tikumiskai audzināšanai. 6.
Savas dzīves laikā K. Zontāgs nodarbojās arī ar publicistiku, viņš bija viens no Vidzemes zemnieku brīvlaišanas likumu sagatavošanas komisijas locekļiem. Savos rakstos un sprediķos viņš samērā bieži kritizēja gan muižniekus, gan arī viņu atkarībā nonākušos mācītājus, aicināja būt humānus, respektēt likumus un godāt zināšanas. Savā sprediķī 1795. gada 3. decembrī sakarā ar kārtējā landtāga atklāšanu viņš teica:” Par visām lietām nodrošiniet pamatu zemnieka augstākai morāliskai kultūrai! Nesakiet: „Tā ir tautskolotāju lieta!” Kamēr zemnieka cilvēciskā un pilsoniskā eksistence nav uzlabojusies, viss, kam jāiedarbojas morāliski, paliek tikai laba griba. Lai neviens nesaka:” Šie dzimtļaudis nav spējīgi uz labāku jūtoņu!” Daudzi piemēri mums saka:” Viņi ir uz to spējīgi.” Un varētu jautāt: kas gan viņiem nolaupīja viņu cildenās cilvēciskās spējas?” 7. Un tālāk:” Jūs visus, apvienotie provinces padomnieki, uzrunā tie tūkstoši, kas lējuši savas asinis zem šīs zemes pirmo iekarotāju zobena, – tie simti tūkstoši, kas vairāk nekā sešus gadsimtus cietuši no spaidu sekām, tie nelaimīgie, kas vēl tagad šur un tur kā grīļīgas ēnas nes sev līdz sava posta attēlu, – visi viņi jūs lūdz:” Jūs, kuru tēvi kļuva par mūsu kungiem, kļūstiet par to, par ko jūs labprāt gribat, lai jūs sauc, kas jūs mums pilnīgi varat kļūt, – par tēviem savai atpalikušajai tautai, kam visrūpīgākā tēva kopšana ir vajadzīga. Kļūstiet, o, kļūstiet tai par tēviem!” 8.
Un tagad daži teikumi par Garlību Merķeli, nemirstīgo „Latviešu” autoru. Viņa slavenākais darbs, ko faktiski bez ierunām pieskaita pie spilgtākajām publikācijām Latvijas apgaismības kontekstā un dzimtbūšanas kritikā, klajā nāca 1796. gadā. Jau kopš agras jaunības – bet dzimis viņš ir 1769. gadā – Merķelis iepazina gan apgaismotāju darbus, gan samērā ātri sāka apgrozīties sava laika kritiski domājošās inteliģences kompānijās. Šodien ir samērā grūti precīzi pateikt, vai vēl pirms 1799. gada viņam bija kādi nopietnāki kontakti ar brīvmūrniekiem – tas, ka viņš tikās ar šo brālību pārstāvjiem gan Rīgā, gan ārzemju ceļojumos, ir neapstrīdams fakts –, bet tieši ar šā gada 8. martu ir datēts diploms Nr. 341, kas izdots G.Merķelim un apliecina, ka viņš ir Berlīnes Jāņa ložas Pie mazās pasaules brālis. 9. Līdz ar to ir reāls pamats uzskatīt, ka „Latvieši” ir ne tikai paša Merķeļa individuāla uzstāšanās, bet arī visas brīvmūrnieku brālības pausts viedoklis par dzimtbūšanu, piedāvājot arī loģiskus risinājumus un aizstāvot latviešu un igauņu zemniekus vispirms kā pilntiesīgus sabiedrības locekļus, kuriem jābūt tādām pašām tiesībām un brīvībām, kā pārējai sabiedrības daļai. Zīmīgi, ka kaut arī tūlīt pēc grāmatas iznākšanas parādījās daži kritizētāji, tad drīz vien tie ar augsti stāvošu personu starpniecību tika apklusināti un Merķeļa „Latvieši” varēja svinēt savu uzvaras gājienu. Šāds situācijas pavērsiens lielā mērā ir izskaidrojams tikai un tikai ar brīvmūrniecības iejaukšanos vai sava cilvēka aizstāvību. Bet Merķeļa darbs ne tikai sadusmoja dzimtbūšanas sistēmas aizstāvjus, tas sekmēja arī šīs necilvēcīgās iekārtas pretinieku saliedēšanos un daudz drosmīgākas, pārliecinošākas, neatlaidīgākas cīņas uzsākšanu pret šo despotisko institūtu, kas bija padarījis latviešu zemnieku vairāk līdzīgu mājlopam kā cilvēkam.
Un nobeigumā viens paradokss – viena no retajām dāmām, kura arī juta līdzi beztiesīgajiem zemniekiem un centās vismaz daļēji mīkstināt viņu grūto likteni, tādejādi izpelnoties viņu simpātijas, bija Elīze fon der Rekke, dzimusi Mēdema. Šo dzimtcilvēku mīlestību viņa iemantoja, kad Krievijas cariene Katrīna II bija nodevusi viņai pārvaldīšana Glūdas muižu Zemgalē. Un arī šī persona, kā zināms no brīvmūrniecības vēstures, atradās ciešā kontaktā ar masoniem – tāds bija viņas tēvs Mēdems. Turklāt tieši tēva mājās Jelgavā Elīze Rekke iepazina tā laika vienu no slavenākajiem krāpniekiem mistisko viltus grāfu Kaļjostro, kurā viņa gan sākotnēji esot iemīlējusies, tomēr drīz saprata, ka viņš ir blēdis un atmaskoja viņu visas Eiropas priekšā. Šāds viltus grāfam necerēts apstākļu kūlenis pārvilka strīpu visiem viņa plāniem un izpalika brauciens uz Pēterburgu pie Katrīnas II, savukārt Elīze fon der Rekke ieguva Krievijas carienes simpātijas un pat uzticību.
Tādejādi redzam, ka 18. un 19. gs. mijā, kad Latvijas teritorijā dzimtbūšanas atcelšana bija viena no aktualitātēm, tieši brīvmūrniecība bija viens no tiem reālajiem spēkiem, kas sekmēja gan šīs sistēmas kritiku kā Krievijas impērijas Baltijas provincēs, tā arī ārzemēs (jo sevišķi Vācijā), gan piedāvāja risinājumus (no ļoti mēreniem līdz radikāliem).
1. Sk.: Švābe A., Latvijas vēsture.1800-1914. – R., 1991. – 132.lpp.
2. Latvijas Valsts vēstures arhīvs (LVVA), 4038.f., 2.apr., 1393.l., 49.lp.
3. Citēts pēc: Ideju vēsture Latvijā. – R., 1995 – 208.lpp.
4. Ibid., 269.lpp.
5. Ibid., 273.lpp.
6. LVVA, 233.f., 3.apr., 464.l.,19., 20.lp.
7. Citēts pēc: Ideju vēsture … 214.lpp.
8. Ibid.
9. LVVA, 4038.f., 2.apr., 1394.l., 5.lp.
Dr. hist. Prof. Gvido Straube.
Astoņpadsmitā gadsimta kutūrā vērojamas gan racionālistiskas, gan izteikti iracionālistiskas tendences, to pārstāv gan dzimtbūšanas pretinieki, gan piekritēji, gan zinātnieki, gan alķīmiķi un gaišreģi. Šīs pretrunīgās iezīmes izpaužas arī reliģiski ētiskajā kustībā, kas noformējās 20. gadsimtā un kuras pārstāvjus apzīmēja ar nosaukumu brīvmūrnieki.
Brīvmūrnieku kustība turpināja viduslaiku ordeņu un cunftu tradīcijas, pārņemdama no tām gan organizātoriskās formas ( ložas ), gan hierarhiju ( māceklis, zellis, meistars, lielmeistars ), gan simboliku ( priekšauts, cirkulis, ķelle, āmurs u.c. ).
Kustība nepārstāvēja kādu stingri noteiktu uzskatu sistēmu, tomēr pamatā tā raudzījās kritiski uz pastāvošās sabiedriskās iekārtas tikumiskajiem trūkumiem. No reformām vai pat piedalīšanās nemieros brīvmūrnieki atturējās, bet nodevās labdarībai: ziedoja līdzekļus slimnīcām un skolām, palīdzēja trūkumcietējiem, izdeva grāmatas.
Uzskatīdami, ka pēc grēkos krišanas cilvēce nonākusi ekstremālā situācijā, viņi izvirzīja utopisku mērķi – sākotnējā dabiskā stāvokļa atjaunošanu un sabiedrības tikumisku atdzimšanu. Pēc viņu domām, katra cilvēka pienākums – pazīt sevi, vairīties no ļaunā, tiekties uz labo: cilvēces gaišajiem prātiem jāapvienojas brālības, mīlestības un vienlīdzības vārdā. Arī nosodīdami visāda veida neiecietību, dogmatismu un autoritārismu, brīvmūrnieki tiecās izplatīt ne konfesionālu “dabisko reliģiju”, lai tādejādi uzceltu neredzamu garīgo templi. Kas iedibināts cilvēku sirdīs.
Brīvmūrnieku filozofiskie uzskati veidojās gnostiķu un neoplatoniķu, Paracelsa, Bēmes, Svēdenborga, Sen Martēna, Lafatēra rakstu ietekmē. Anglijas brīvmūrnieku vidū dominēja deistiskas tendences, kas Dievu interpretēja kā pārpasaulīgu celtnieku vai arhitektu, bet Eiropas kontinentālās daļas brīvmūrnieki vairāk simpatizēja panteismam un meklēja dabu Dievā un Dievu dabā. Daļa no brīvmūrniekiem nodevās “okultajām zinātnēm”: maģijai, alķīmijai un spiritismam.
Brīvmūrnieku ložas, kurās ietilpa izglītoti birģeri un muižnieki, juristi, ārsti, garīdznieki, pedagogi, uzņēmēji un tirgotāji, veidojās arī Latvijā – Rīgā un Jelgavā (Johansons A. Latvijas kultūras vēsture 1710-1800. Stokholma: Daugava, 1975. 23.-56.lpp.).
Vecāko Rīgas brīvmūrnieku ložu, kas sākumā saucās “Pie ziemeļzvaigznes”, jau 1750. gadā nodibināja tirgotāji Johans Cukerbekers un Johans fon der Heide. Bez šīs Rīgā pastāvēja vēl piecas ložas ar līdzīgiem mērķiem. Katrīna II uzskatīja, ka brīvmūrnieki veido opozīciju valdībai, tāpēc 1796. gadā slēdza ložas visā Krievijā, arī Latvijā. Brīvmūrnieku savstarpējās saites tomēr neizira, un 1797. gadā Rīgā izplatījās vietējās reformātu draudzes mācītāja Georga Kollinsa apgādātā mēnešraksta “Maurerische Monatschrift” ( “Brīvmūrnieku mēnešraksts” ) deviņas burtnīcas. Noslēpumainības priekškaru, kas aizsedza brīvmūrnieku ložu iekšējo dzīvi, mazliet paver kāds apraksts par to, kā loža “Pie zobena” 1786. gadā Rīgā pieminējusi ordeņa augsto patronu – mirušo Prūsijas karali Frīdrihu II. No tā uzzinām, ka visu sanāksmes telpu, kā arī altāri, meistara krēslu un sekretāra galdu klāja melns drapējums. Pie katras sienas bija novietots cilvēka skeleta modelis. Telpas vidū atradās paaugstinājums ar melni pārsegtu šķirstu un zelta kroni, kam pāri karājās novītušu ziedu vainags un meistara āmurs. Paaugstinājuma vienā pusē stāvēja trīs, otrā – četras izdzēstas lampas. “Krēsla meistars” nolasīja sēru runu; klātesošo vidū valdīja pilnīgs klusums. Beigās sekoja “parastais un šim aktam piemērotais rituāls”, kas palicis neaprakstīts.
Par Rīgas brīvmūrniekiem liecību sniedz vairāki vēl arvien saglabājušies Lielo kapu akmens pieminekļi, kas izrotāti ar brīvmūrnieku simboliem – āmuru, sareņu, cirkuļu, ķeļļu, špakteļu, cirtņu, leņķmēru un citu priekšmetu attēliem.
Jelgavā, līdzīgi Rīgai, darbojās vairākas brīvmūrnieku ložas. Vecākā un galvenā no tām bija 1754. gadā dibinātā loža “Pie trim kronētiem zobeniem”, kuras nams Uzvaras ielā 19 bija apskatāms vēl neatkarīgās Latvijas laikā. Šī loža īpaši uzplauka kopš septiņdesmito gadu vidus, kad tur prāvā skaitā iestājās Pētera akadēmijas mācību spēki. Kad brīvmūrnieku darbību Jelgavā (tā pat kā Rīgā) 1796. gadā apturēja, loža pārdeva savu namu par 10000 dālderiem un no šīs summas radīja fondu trūcīgo aprūpei, bet bagāto bibliotēku dāvināja Pētera akadēmijai. Kurzemes brīvmūrnieku centienus savā hercoga laikmeta vēsturē raksturojis hercoga Pētera sekretārs un Kurzemes princešu audzinātājs K. V. Krūze. Tā kā Krūze bija teicams vietējo apstākļu pazinējs, nav jāapšauba viņa apgalvojums, ka pret muižnieku pārliecīgu varmācību brīvmūrnieki uzstājušies ne vien programmatiski, bet vairākos gadījumos panākuši arī vainīgo sodīšanu.
Jelgavas ložās – ne tā kā Rīgā, bet līdzīgi kā daudzos Rietumeiropas centros – bija ieviesies virziens, kas saistīja brīvmūrnieku kustību ar spiritismu, alķīmiju un citām “slepenajām zinātnēm”. Tādā kārtā, uzdodoties par ievērojamu brīvmūrnieku un garu saucēju, 1779. gadā kurzemes augstākajā sabiedrībā viegli iekļuva starptautiskais avantūrists Kaliostro ( Cagliostro ). Šo epizodi sīki aprakstījuši Kaliostro sākotnējā atbalstītāja , bet vēlākā atmaskotāja dzejniece Elīze fon der Reke (īstā vārdā Šarlote Elīzabete Konstancija fon der Reke, dzimusi grāfiene Medema, viņa iegājusi arī sieviešu emancipācijas kustības vēsturē. Tuvāk par viņu: G. Straube “Kurzemniece, kuru pazīst Eiropā” – Literatūra un Māksla. 1988. Nr. 10.16.lpp.). Kaliostro nolūks – ar Rekes atbalstu iegūt uzticību Pēterburgas galmā – cieta neveiksmi. Rekes vācu valodā publicēto grāmatu Katrīna II lika pārtulkot krieviski bet autorei kā pateicību nodeva lietošanā Palcgrāves ( Glūdas ) lielo bet stipri nolaisto kroņa muižu. Elīza Glūdā uzturējās tikai neilgu laiku. Saglabājušās ziņas par to, ka viņa rūpējusies par vietējo zemnieku ārstēšanu un bērnu apmācīšanu. Kad 1797. gadā Reke atstāja dzimteni, Glūdas zemnieki, bērnus ieskaitot, sekoja viņai līdz muižas robežām, kur kāds pārejo izvirzīts vīrs teica latviešu valodā atvadvārdus, pielīdzinādams aizbraucēju “saulītei, ko Dievs sūtījis, lai atnestu svētību un prieku mūsu laukos un būdiņās”. Tas notika laikā, kad Vidzemē atkārtoti uzliesmoja zemnieku nemieri un arī Kurzemē daļa latviešu ( 1794. gadā ) steidzās atbalstīt poļu konfederātus.
Alķīmijas kā ķīmijas agrīnās formas adepti uzskatīja, ka matērijā apslēpti garīgi spēki, uz kuriem var iedarboties ar filozofiju vai gudrības akmens palīdzību, lai pārvērstu parastas vielas zeltā. Kaut mērķis bija nereāls, tomēr tieši alķīmiķi izveidoja pirmās ķīmiskā eksperimenta metodes, izgatavoja laboratorijas iekārtas, atklāja vairākas praktiski nozīmīgas vielas. Kaut alķīmijas periods ķīmijas attīstībā jau sen bija beidzies, tomēr alķīmiskās intereses turpināja saglabāties arī 18. gadsimtā, īpaši brīvmūrnieku vidū ( ar alķīmiju jaunībā nodarbojās J.V. Gēte ). Kurzemē par alķīmiju interesējās arī latviešu valodā rakstītās laicīgās literatūras iedibinātājs, rakstnieks un apgaismotājs G. F. Stenders ( Vecais Stenders ). Viņa biogrāfs J. Čerņavskis gan raksta, ka Stenders nav bijis brīvmūrnieks, tomēr brīvmūrnieku ietekme uz viņu ir neapšaubāma. Par dabā apslēptajiem garīgajiem spēkiem Stenders raksta jau latviešiem domātās zemnieku enciklopēdijas “Augstas gudrības grāmata” nodaļās “No tās dabas iekšķīgas būšanas” un “No tās dabas likumiem” un grāmatā “Wahrheit der Religion” ( “Reliģijas patiesība ” ), kur propagandē arī dabisko reliģiju, nosoda neiecietību un dogmatismu, uzstājas pret muižnieku pārmērīgi grezno dzīves veidu, kas ved pie padoto “faraoniskas apspiešanas”. Grāmatu “Reliģijas patiesība” vēlāk pārtulkoja krieviski un izdeva apgaismotāja un brīvmūrnieka N. Novikova tipogrāfijas kompānija Maskavā. Kad Katrīna II 1787. gadā izdeva pret Novikova grāmatizdevēja darbību vērstu ukazu, grāmatveikalos sākās konfiskācijas. Maskavā vien starp konfiscētajām grāmatām, kā liecina saglabātie reģistri, bija 415 Stendera “Reliģijas patiesības” sējumi, kurus aizgādāja uz sinodes kantori un sadedzināja (A. Svelpis “Vecais Stenders un Novikovs” – Karogs, 1978, Nr. 11. 147.-151.lpp.).
Par Stendera alķīmijas “nosliecēm” liecina arī 160 lappuses biezais, ar 1794. gadu datētais manuskripts “Clavis magiae” (“Maģijas atslēga”), kas glabājas Tartu universitātes bibliotekā. Teksts, ko pats Stenders ilustrējis, ietver īsu alķīmijas vēsturi, praktiskus norādījumus filozofiskā akmens meklēšanā un vārdnīcu, kurā skaidroti alķīmijā lietoti termini.
Stenders vienmēr izteicis sarūgtinājumu, ja dzirdējis noraidām vai apšaubām alķīmiju. Tikai taisnības labad gan jāsaka, ka Stenders filozofisko uzskatu panteistiskās tendences ietvēra diezgan izteiktus naturālistiskus motīvus, kas viņu tuvināja sava laika dabaszinātnēm. Alķīmiju apgaismotājs, atšķirībā no daudziem laikabiedriem, saistīja ar dabas likumsakarību noskaidrošanu vai – kā viņš pats rakstīja – “dabas majestātiskā ceļa slepenu izzināšanu” (A. Svelpis “Deisma un panteisma motīvi G. F. Stendera darbos” – Varavīksne. R.: Liesma, 1989. 142.lpp.).
Alnis Svelpis.
The society of the 18th century is laced with conflicting tendencies – strictly rational and marked irrational, by fighting and defending serfdom, by scientists and alchemists and clairvoyants. These contradictory features are expressed also in the religious and ethical movement, which formed in the 20th century and is known as Free Masonry.
The Free Masonic movement continued the traditions of the Orders and crafts of the Middle Ages, borrowing its structure (lodges), hierarchy (apprentice, fellow, master, and grand master), symbolism (apron, compasses, trowel, hammer, etc.) The movement did not represent a definite system of thought, but basically critically viewed the ethical vices of the current society. Free Masons refrained from participation in reforms or insurgencies, but turned to charity, donating to hospitals, schools, the poor, and publishing books. They stick to the idea that humanity is in an extreme situation after the sin of Adam and Eve and hence raised a utopist idea – the renovation of the primeval natural state and a moral resurrection of the society. They thought that each man has an obligation to know himself, avoid evil and seek the good; the best minds of humanity should unite in brotherhoods in the name of love and equality. They disapproved of any kind of intolerance, dogmatism, and authoritarianism and tried to spread non-confessional “natural religion” for building an invisible spiritual temple in the hearts of people.
The philosophic bases of Free Masonry were formed by Gnostics and Neoplatonics, Paracelsus, Behm, Swedenborg, San Marten, and Lafater. English Free Masonry was dominated by deistic tendencies, interpreting God as an unworldly builder or architect, while pantheism was wildly spread in European Free Masonry – they tried to find the nature in the God and the God in the nature. Some Free Masons were addicted to the “occult sciences” like magic, alchemy, and spiritism.
Free Masonry Lodges, comprised of well-educated burghers, squires, lawyers, doctors, teachers, entrepreneurs, and merchants, were established also in Latvia, particularly Riga and Jelgava (Johansons A., Latvijas kultūras vēsture 1710-1800 (The History of Culture of Latvia, 1710-1800), Stockholm: Daugava, 1975, pp.23.-56).
The oldest Free Masonic Lodge in Latvia was established already in 1750 by merchants Johan Cukerbecker and Johan von der Heide. In the beginning, it was called “By the Northern Star”. Later another 5 Lodges were established. Russian tsarina Catherine II thought that the Free Masons form an opposition to the government and dismissed Lodges all over the Russian Empire, including Latvia. However Free Masons maintained mutual links and in 1797 a monthly magazine “Maurerische Monatschrift” (“Free Masonic Monthly”) was published by a local Reformist Church minister George Collins in Riga for 9 months. The secrecy that covered the life of Masonic Lodges was slightly unveiled by an account of the Lodge “By Sword” commemorating the highest patron of the Lodge – the latter Prussian King Friedrich II – in 1786 in Riga. We can learn that the meeting room and the altar, the chair of the Master, and the table of the Secretary were covered in black drapes. A model of the human skeleton was put by each wall. In the middle of the room, a platform rose, with a coffin covered in black, a golden crown, over which hung a wreath of wilted flowers and a hammer of a master. Three extinguished lamps stood on one side of the platform, four – on the other. The master read a mourning speech in complete silence, followed by a “usual and suited rite”, which was not described.
A number of memorials in the Riga Grand Cemetery (Lielie kapi) testify on the Free Masonry in Latvia with Free Masonic symbols – hammers, compasses, trowels, spatulas, chisels, rules – depictured on them.
In Jelgava, like Riga, a number of Free Masonic Lodges were active. The oldest and the leading was the Lodge “By The Three Crowned Swords”, established in 1754 and based in a house on 19, Uzvara Street, which remained intact until World War II. The bloom of the Lodge was after 1770 when a large number of staff of the Peter Academy joined it. When Free Masonic Lodges were dismissed in 1796 the Lodge sold its house for 10 thousand guldens and formed a fund for caring for the poor. Its rich library was donated to the Peter Academy. Kurland Duke’s secretary and Kurland’s princesses’ educator K.V. Krūze describe the activities of the Kurland Free Masons. As Krūze knew the local circumstances very well, his account of Kurland Free Masons opposing to the excessive cruelty of local squires towards the peasants and achieving the punishment of the guilty in some cases should not be doubted.
In the Lodges of Jelgava – unlike the Lodges of Riga, but like many Lodges in Western Europe – some Free Masons practiced spiritism, alchemy, and other “hermetic sciences”. Therefore, the international adventurer Cagliostro easily entered the high society of Kurland in 1779 by representing himself as a remarkable Free Mason and spiritist. These events are described in detail by his initial supporter Elise von der Reke (real name Charlotte Elisabeth Constancy von der Reke, born countess of Medem, a member of the emancipist movement, (see G. Straube “Kurzemniece, kuru pazīst Eiropā”, Literatūra un Māksla, Rīga, 1988, Nr.10, p.16), who later exposed him. Cagliostro’s plan – to gain trust in the court of St. Petersburg with the help of von der Reke – failed. Catherine II ordered to translate in Russian Reke’s book, published in German, and granted her the large, but shabby crown manor of Paltzgrav (Glūdas). However, von der Reke stayed in Glūdas for a short time. It is said that she cared a lot for the medical treatment and education of the local peasants’ children. When she left Kurland in 1797 the peasant of Glūdas and their children followed her till the borderline of the manor, where a nominated spokesman delivered a farewell speech, comparing von der Reke with “a sun sent by the God to bring blessing and joy over our fields and shacks”. It coincided with the peasant rebellion in Vidzeme in 1794 in favor of Polish Confederates, supported by a part of Kurlanders as well.
The adepts of alchemy as the early form of chemistry believed that matter contains hidden mental forces which can be exerted upon with the Philosophy Stone so that ordinary matter can be turned into gold. Although this goal was unachievable alchemists developed the first methods of chemical experiments, produced laboratory equipment, and discovered a number of practically important substances. Although the alchemy period of the development of chemistry has long ended, alchemy continued to draw some attention in the 18th century, especially among Free Masons (J.W. Goethe practiced alchemy in his youth). In Kurland the founder of the written Latvian literature, writer and Enlighter G.F. Stender (the Old Stender). Although his biographer J. Chernavsky asserts that Stender has never been a Free Mason, there can be no doubt about the influence of Free Masonry upon him. In his “Book of High Wisdom”, an encyclopedia for Latvian peasants, chapters “From the Inner Affairs of the Nature” and “From the Laws of Nature”, as well as in his book “Wahrheit der Religion” (“The Truth of Religion”) he wrote about the higher mental forces hidden in the nature and advocates a natural religion, condemns intolerance and dogmatism, and opposes the luxurious way of life of the squires, which leads to “pharaonic oppression” of the subjects. “Wahrheit der Religion” was translated into Russian and published by Enlighter and Free Mason N. Novikov in Moscow. When Catherine II issued an ukaz against Novikov’s activities in 1787, the books published by him were confiscated. Official rolls testify that among books, confiscated in Moscow, were 415 volumes of Stender’s “Wahrheit der Religion”, which were burned at the bureau of the Convocation (A. Svelpis, “Vecais Stenders un Novikovs”, Karogs. 1978, No. 11., pp. 147.-151).
Stender’s interest in alchemy is shown also in the 160 pages long the manuscript “Clavis magiae” (“The Key of Magic”), written in 1794 and kept in the Library of the University of Tartu. The book, illustrated by Stender himself, contains a brief history of alchemy, practical cues to the quest of Philosophy Stone, and a vocabulary of alchemical terms.
Stender had always expressed bitterness when hearing somebody rejecting or doubting alchemy. However, his pantheistic philosophical viewpoint included definite naturalistic strains, approximate with the natural sciences of his time. Different from many of his contemporaries, Stender found alchemy useful in exploring the laws of nature or, as he himself put it, “the secret learning of the majestic ways of nature” (A. Svelpis “Deisma un panteisma motīvi G. F. Stendera darbos”, Varavīksne, Riga: Liesma, 1989, p. 142).
Alnis Svelpis
Несмотря на повсеместное распространение масонства и его проникновение почти во все социальные слои, немало людей воспринимают его превратно и относятся к нему с опаской.
Конечно, это не столько тайное общество, сколько общество с тайнами, но именно это и стало причиной предвзятого отношения к масонам. В течение двух последних десятилетий, с начала 1980-х, масонам предъявляли обвинения в причастности к череде финансовых скандалов, в которых были замешаны Банк Ватикана, мафия и коррумпированные чиновники самых разных правительств. Нынешнее лейбористское правительство Великобритании настаивает на том, чтобы все работники полиции и других правоохранительных органов, а также госчиновники и члены парламента сообщали, являются ли они членами масонских лож.
Можно сказать, ситуация зашла в тупик: масоны, со своей стороны, заявляют об ущемлении их гражданского права состоять в какой-либо организации. И в этом смысле они абсолютно правы. Кроме того, масоны действуют в соответствии с собственной, должным образом составленной конституцией, чего нельзя сказать о британском государстве и даже о Шотландском парламенте в Эдинбурге: мало кому известно, что Великобритания – единственная европейская страна, не имеющая письменной конституции.
Наибольшая сложность, с которой сталкиваются современные «вольные каменщики», состоит в том, что их ритуалы и обряды предназначены лишь для посвященных. Но ведь то же самое можно сказать и о правлении любой бизнес-структуры. Нравится нам это или нет, внутренний механизм каждой организации, ее стратегия, назначения на командные посты и даже ее политика (ибо все организации, по сути, являются политическими), – все это зависит от горстки «посвященных», которые тщательно отбирают тех, кто войдет в святая святых, и тех, кто останется на периферии.
Несколько вождей управляют большим племенем, и традиция эта отнюдь не нова. Внове то, что правительство предпринимает шаги для дискредитации одной из старейших организаций Великобритании на том лишь основании, что эта самая организация, то есть, масоны, пополняют свои ложи, невзирая на общественное положение, профессию, политические и религиозные симпатии новых членов.
С другой проблемой – назовем ее проблемой «разложения» – рано или поздно приходится сталкиваться любой регламентированной организации. Не миновала сия участь и масонство, не столько в Шотландии, сколько в других частях Европы, тесно связанные с деловыми, банковскими и политическими кругами. Ситуация достигла и британских берегов: в 1982 году в Лондоне было обнаружено тело итальянского банкира Роберто Кальви, повешенного под Блэкфрайерским мостом. Кальви, прозванный «банкиром Господа», был известен своими тесными связями с римской ложей П2. Безусловно, тот факт, что банк Амброзиано, главой которой являлся Кальви, действовал от имени и в интересах Ватикана, говорит не в пользу погибшего банкира.
В 1986. году увидела свет книга «Мессианское наследие», и мир узнал о незаконных действиях пару европейских лож. Косвенным образом была брошена тень на все масонство в целом, а люди утвердились во мнении, что масонские организации созданы власть имущими в собственных политических целях и полностью заражены коррупцией.
MEDIA
Lielmeistara paziņojums.
Dārgie Brāļi un Māsas!
2021. Profānajā gada 27. novembrī notika Apvienotās Polijas un Baltijas Valstu Lielložas (A:.P:.B:.V:.L:.) kārtējais Konvents. Tā bija mūsu otrā svinīgā tikšanās pēc ārkārtas dibināšanas Konventa, kas notika 2021. profānajā gada 27. maijā.
Mūsu Konvents notika mūsu Ordeņa Lielmeistara, Brāļa Jāņa Mārtiņa Skujas no Godājamās Ložas “Saule Pērkons Daugava” Rīgas A:. vadībā.
A:.P:.B:.V:.L:. Konvents, neskaitot delegātus no Ložām “Trīs brāļi” un “Eiropa” Varšavas A:. un Ložas “Saule Pērkons Daugava” Rīgas A:. un Ordeņa Padomes biedrus, Konventa sesijas noslēguma daļā piedalījās Brālis Valdemārs no Ložas “Kultūra” Varšavas A:. un Brālis:. Eduards no Ložas “Astrea” Sanktpēterburgas A:.
Tika nodoti arī sveicieni no Horvātijas, Itālijas, Venecuēlas, Albānijas, ASV, Francijas, Libānas un citām LIelložām un Dižajiem Austrumiem.
Regulārā Konventa sesijas laikā Brāļi vienbalsīgi apstiprināja A:.P:.B:.V:.L:. Likumu Grāmatu, kura projekts tika apspriests un apstiprināts Ārkārtas Konventā 2021. profānajā gada maijā.
Kā jau ierasts, Konvents apstiprināja finanšu plānu un budžetu līdz 2022. gada maijam, kad notiks kārtējais mūsu Paklausības regulārais Konvents, uz kuru jau šodien aicinām mūsu Brāļus un Māsas, īpaši tos, ar kuriem jau esam parakstījuši sadraudzības līgumus. Tie ir Brāļi un Māsas no Franijas, Horvātijas, Itālijas, Spānijas, Albānijas, Venecuellas, Kotdivuāras, Libānas, u.c.,
un tie Brāli un Māsas, ar kuriem mūsu sadraudzības Līgumi ir ceļā: Madagaskāra, Dienvidamerikas, Kanādas, ASV, Katalonijas, Portugāles.
Pēc diskusijas par A:.P:.B:.V:.L:. darbības programmu, Ordeņa Padome un atsevišķas mūsu Paklausības Ložas, pieņēma Rezolūciju, kas noteica mūsu tālākās attīstības un darba programmu liberālās brīvmūrniecības integrācijas jomā Polijā un Baltijas valstīs.
Viss, ko mums ir izdevies izstrādāt un iegūt kopš 2021. gada marta, ir mūsu Ložu Brāļu un Māsu apņemšanās izveidot jaunu brīvmūrnieku paklausību Polijā un Baltijā, to Brāļu un Māsu kas pēc pašu izvēles palika autonomās Ložās, kas cienīja Konstitūcija un brīvmūrnieku paražas un nebija saistīti ar Francijas Dižajiem Austrumiem, kā to izvēlējās citi Brāļi un Māsas no citām Polijas un Baltijas liberālajām Ložām, ar kurām mēs iepriekš veidojām P:.R:.D:.A:. (Polijas Republikas Dižos Austrumus).
Mūsu pastāvēšana un darbība nevarētu būt pilnvērtīga un plaši pieņemta bez Apvienotās Francijas Lielložas (G:.L:.U:.dF:.) Brāļu palīdzības, kuri atzina mūsu Paklausību, piešķīra Patentus un parakstīja pirmo sadraudzības Līgumu ar mūsu Ordeni. Aicinām Brāļus un Māsas no citām Paklausībām sadarboties ar mūsu Ložām un A:.P:.B:.V:.L:. Ordeņa Padomi. Mēs esam atvērti sadarbībai, affiliācijām mūsu Ložās, jaunu Trijstūri un Ložu veidošanai saskaņā ar brīvmūrnieku darbu tradīcijām, likumu un mūsu Konstitūcijas ievērošanu un tolerances garu.
Aicinām arī kandidātus, kuri ir ieinteresēti piedalīties brīvmūrnieku darbā šajos sociāli, ekonomiski un politiski sarežģītajos laikos saskaņā ar principiem: “Brīvība-Vienlīdzība-Brālība”.
Covid-19 pandēmijas dēļ Konventa notika attālināti, izmantojot internetu.
Br:. Jānis Mārtiņš Skuja 33°
A:.P:.B:.V:.L:. Lielmeistars
(Apvienotās Polijas un Baltijas Valstu Lielloža) Varšava 05.11.2021.
Palicis pavisam maz, Prezidenta kungs!
Brīvmūrnieku Lielložas Francijas Dižie Austrumi (GODF) pārstāvji ir gandarīti par Francijas Republikas prezidenta ziņojumu, kas publicēts pirmdien, 18. martā, informējot, ka viņš neveikšot izmaiņas likumā, kas pieņemts 1905. gada 9. decembrī par baznīcu nodalīšanu no valsts. Pēc klusuma, kas ildzis vairākus mēnešus, viņš beidzot paziņojis, ka viņa «nodomi ir skaidri» un viņš «nevēlas veikt izmaiņas 1905. gada likumā – nedz tajā, ko tas iezīmē, nedz arī tajā, ko tas paredz nosargāt».
Brīvmūrnieku lielložas Francijas Dižo Austrumu Lielmeistars vizīšu laikā pie Republikas prezidenta un Iekšlietu ministra, sarunās ar presi, kā arī publiskajās uzstāšanās reizēs atkārtoti atgādinājis, ka laicīgums iezīmē Republikas trīsvienību – nodrošina veiksmīgu valsts iestāžu darbu, tautas vienotību un sociālo mieru.
Pēc Francijas Republikas prezidenta paziņojuma Iekšlietu ministrs otrdien, 2019. gada 19. martā, atzina, ka šis lēmums ir veikts pēc pārrunām ar laicīgajām asociācijām un brīvmūrnieku ložām.
Prezidenta kungs, šis ir tikai pirmais solis, un tam jāseko nākamie… Palicis pavisam maz…
Jūs uzskatāt, ka «pārstāvības krīze» ir «tiesiskuma krīze», «daļu no kuras veido laicīgums», ka ir nepieciešams «atkarot principus, rīcību, izglītību un atgūt cieņu pret vienu no tām kārtībām, bez kuras brīvība nevar pastāvēt».
Tāpēc lielložas Francijas Dižo Austrumu pārstāvji Jums pieprasa nodrošināt šīs brīvības īstenošanu visā Republikā un atcelt Elzasas-Mozeles teritorijas konkordātu, kā arī īpašos aizjūras teritorijas režīmus.
Republikas Prezidenta kungs, tāpat mēs pieprasām padarīt šo laicīgumu par neaizskaramu, iekļaujot Konstitūcijā 1905. gada likuma 1. un 2. pantu – divus juridiskus pamatprincipus, kas ļauj «Republikai nodrošināt ticības brīvību. Kā arī garantēt pielūgsmes brīvību […]» (1. pants); Tāpat «Republika neatzīst, nealgo, nesubsidē nevienu ticību. […]» (2. pants).
Visbeidzot, novedot līdz galam šo nepieciešamo darbu, Jūs būsiet spējis paveikt to, ko Jūsu priekšgājēji nav uzdrīkstējušies.
2019. gada 20. marts, Parīze.
www.ladepeche.fr par Dzeltenām Vestēm.
Kā informē Francijas ziņu portāls LADEPECHE.fr, naktī no 9. uz 10. martu kustības Dzeltenās vestes dalībnieki izdemolējuši brīvmūrnieku lielložas Francijas Dižie Austrumi (GODF) templi Tarbā, Augšpirenejos.
Francijas Iekšlietu ministrs Kristofs Kastanērs (Christophe Castaner) savā Twitter kontā raksta: «Vispirms ebreji, tagad brīvmūrnieki… Kad nejēdzība sacenšas ar pilnīgāko neiecietību». Tempļa lielmeistars Žans Filips Hībšs (Jean-Philippe Hubsch) man uzskaitīja radītos zaudējumus: «Uzlauzti vārti, bojātas mēbeles un apskaņošanas sistēma, nozagti zobeni». Un viņš turpinājumā piebilda: «Mani sanikno šāda aplama rīcība, un es apliecinu savu atbalstu brīvmūrniekiem no dažādajām ložām, kas strādā Tarbas templī».
Zemāk norādīta 11. martā publicētā lielložas preses relīze.
Saskaņā ar laikrakstu LA DEPECHE kustības Dzeltenās vestes dalībnieki pēc savas iniciatīvas sapulcējušies brīvmūrnieku tempļa priekšā, ar akmeņiem nomētājuši celtnes fasādi, uzrāpušies pa metāla žogu, atvēruši vārtus un uzlauzuši ieejas durvis.
Kā ziņo laikraksts LA DEPECHE, šie bojājumi paveikti trīs minūtēs, un paši demolētāji aizbēguši, līdzi paņemot zobenus (tie tiek izmantoti brīvmūrnieku rituālos), kurus pēcāk kāds atnesis atpakaļ. Policija ieradusies notikumu vietā, un par notikušo ir iesniegta sūdzība.
10. martā publicētajā preses relīzē informē, ka Francijas Jauktā Lielloža protestējusi pret Lielložas Francijas Dižie Austrumi tempļa izdemolēšanu: «Šāda vārdos neizsakāma rīcība iezīmē draudu un naidīgu nodomu vilni, kas vērsts pret brīvmūrniekiem mūsu valsts teritorijā».
Lielložas Francijas Dižie Austrumi pārstāvji ziņo 11. martā publicētajā preses relīzē: «Pārkāpumi pret brīvmūrniekiem: Nost ar naidu!
Desmitiem protestētāji, kas sapulcējušies paralēli kustības Dzeltenās vestes dalībniekiem, izdemolē brīvmūrnieku templi Tarbā.
Jau vairākus gadus gandrīz ierastā kārtā mūsu tempļi ir kļuvuši par mērķi uzbrukumiem – gan komiskiem, gan nopietnākiem. Lai arī ik gadu tiek publicēti divi vai trīs neitrālā tonī īstenoti stāstījuma raksti, patiesībā mūsu valstī neiecietība pret brīvmūrniekiem pastāv joprojām, turklāt dzirksteli piešķīlusi jaunā visu fundamentālismu konverģence, senā ebreju-brīvmūrnieku himera, kas kā biedējošas atmiņas, no jauna sējusi indīgumu sazvērestības murgu augsnē tā sauktajos sociālajos tīklos.
Šī plašā apmēra, kompleksā un neskaidrā Dzelteno vestu sociālā kustība ceļ gaismā visā nopietnībā lūzuma punktu, noraidījumu, to sieviešu un vīriešu sacelšanos, kas nespēj savilkt galus kopā, jūtas nicināti, dominēti un baidās par savu un savu bērnu nākotni. Šajā īpašajā vārda brīvības izpausmē, kas pavada sacelšanos, oportūnisti, kas iedvesmu smēlušies no visām iedomu sazvērestības teorijām sociālajos tīklos, raduši iespēju tik nepiespiesti kā vēl nekad no jauna celt izsenu naidu ar ieceri šķelt tautu.
Visu šo izpausmju atdzimšana ir šausmīga, un tās bez ierunām ir jāaizliedz. Šie nesenie antisemītisma notikumi, kas ir īpaši aizskaroši, kā arī uzbrukumi brīvmūrniekiem, kopīgi liecina par dziļas krīzes simptomiem, kurus piedzīvo republikāniskais universālisms.
Lai cīnītos pret šīm naidīgajām izpausmēm, pret netaisnību, kas augļo to augsni, un spētu kopīgot mūsu pašu, Republikas un tās ieceru ambīcijas, ir nepieciešama visu mūsu pilsoniskā un cilvēcīgā iesaiste.»
Brīvmūrnieku Lielložas “Francijas Dižie Austrumi”Lielmeistars: “Atrodamas runas par sazvērestību pret ebrejiem-masoniem”.
Brīvmūrnieku lielložas Francijas Lielie Austrumi (GODF) lielmeistara Žana Filipa Hībša (Jean-Philippe Hubsch) intervija ar Francijas laikrakstu La Dêpeche par brīvmūrnieku tempļa Tarbā (Tarbes) izdemolēšanu pagājušajā nedēļas nogalē:
Kā jūs iedvesmo šīs kustības “Dzeltenās vestes” akcija?
Jūs gribat teikt viltus Dzeltenās vestes. Tāpēc ka es tās nodalu. Mēs nekritizējam prasību, ko pauž kustības Dzeltenās vestes dalībnieki un kuru pavada patiesi sasāpējusi problēma. Tomēr ir tādi atsevišķi mazi grupējumi ar ekstrēmu attieksmi, kas gluži kā vandāļi izmanto situāciju, lai vienu dienu izdemolētu brīvmūrnieku īpašumu, otru dienu veiktu antisemītiskas rīcības kapsētās vai kur citur. Laikā, kad Francijas tauta sev uzdod neskaitāmus jautājumus, viņi atzīst par vairāk atbilstošu anarhiju, nevis Republiku.
Šo daži salīdzina ar notikumiem trīsdesmitajos gados un Otrā Pasaules kara laikā. Kā uzskatāt Jūs?
Mani uztrauc tas, ka kopš notikušā Tarbā sociālajos tīklos atrodami pārsvarā tādi komentāri, kas vērsti pret brīvmūrniekiem, un ne tik daudz tiem par labu. Tāpat atrodamas runas par sazvērestību pret ebrejiem-masoniem. Antisemītisms ir pavisam nelaba izpausme. Es neuzdrošinātos stādīt rīcību pret brīvmūrniekiem līdzās antisemītismam, pat ja abi minētie izriet no viena un tā paša fenomena, jo aiz tā slēpjas cilvēki ar vienlīdzīgu ideoloģiju. Es sevi mierinu ar domu par lielāku nepieciešamību dot priekšroku izpausmei, kas spētu graut noteiktu skaitu klišeju un iepazīstinātu ar mūsu vērtībām, tās paceļot pāri tempļa mūriem. Ir nepieciešams likt apzināt pozitīvo, kas patiešām apvij brīvmūrniecību.
Brīvmūrnieki jeb masonu ložas Latvijā joprojām eksistē, lai gan dalībnieku skaits lēnām pieaug. Taču mīts par to negatīvo darbību ir tikpat populārs kā pirmās neatkarības laikā, ko iespējams izskaidrot ar bailēm no nezināmā – brīvmūrnieku noslēpuma. Mazliet vairāk izprast brīvmūrniecību palīdzēja viens no kustības pārstāvjiem – Māris Slokenbergs.
Droši vien daudziem vispār nav skaidrība par ko būs šis stāsts. Jāteic, ka tas ir tikai saprotami, jo viena no brīvmūrnieku pamatpazīmēm ir to slepenā darbība. Tik slepena, ka pat mūsdienās dzīvojošie brīvmūrnieki ir neziņā
par kustības sākotnējiem dalībniekiem, izplatības vietām un precīzu darbību, ir tikai vispārīgi priekšstati, ko izskaidrot un atklāt varētu arī rūpīgs zinātnieks, kurš ir nesaistīts ar tiem.
Vairāk nekā 200 gadu ilgās eksistences laikā brīvmūrnieki ir izdomājuši speciālu valodu un savu kolēģu atpazīšanas žestus, ir pasludinājuši klusēšanu par augstāko tikumu, savu dzīvi pakļāvuši rituāliem un izskaidrojuši simbolos. “Taču arī savstarpēja atpazīstamība ir atkarīga no paša cilvēka vēlmēm, jo citiem atklājas tikai tie brīvmūrnieki, kuri paši to vēlas,” piebilst Māris Slokenbergs – brīvmūrnieks Latvijā.
Mazliet par vēsturi, cik nu tā vispār zināma, Brīvmūrnieki jeb masoni paši savas organizācijas vēstures pirmsākumus
meklē te Ēģiptes, te antīkās Grieķijas, te pat Ādama un Ievas laikos. “Tomēr brīvmūrniecības principi, pēc kuriem darbojas arī mūsdienu ložas, pamatā veidojušies Anglijā, pilsoņu kara laikā, kad cilvēki škietami visi dalījās divās grupās atkarībā no atbalsta vienai vai otrai partijai. Slepenas tikšanās kļuva par vietu, kur brīvi diskutēt par aktuāliem jautājumiem, nesaistīti ar politisko, reliģisko vai kādu citu specifisku pārliecību,” stāsta M. Slokenbergs.
Savukārt, masonu tikšanās vietu – ložu izcelsmi paši masoni saista ar Viduslaikiem, kad pa visu Eiropu klīda viduslaiku brīvmūrnieki, kas cēla milzīgās katedrāles. “Mūsdienās gan reālu tempļu celšana nav aktuāla. Mums jāceļ templis pašiem sevī, savā sirdī, lai pasauli padarītu labāku,” apgalvo M. Slokenbergs. Masoni izplatījuši pat šādu versiju: cilvēks esot salīdzināms ar neaptēstu, neapdarinātu akmeni, un par brīvmūrniekiem viņi sevi saucot arī tāpēc, ka uzskatot – tieši viņu pienākums ir šos neaptēstos akmeņus apdarināt, lai tie labi derētu kopā visā pasaules ēkā un atbilstu Augstākās Būtnes – Visuma Celtnieka nodomiem.
Latvijā brīvmūrniecības tradīcijas arīdzan ir senas Brīvmūrniecības kā ‘jaunas domāšanas’ ideja ienāca Latvijā 18. gs. vidū līdz ar Apgaismības laikmeta pasaules skatījumu, kuras uz Latviju atveda bagātie tirgotāju un dižciltīgo dēli, kuri, studējot kādā no Eiropas universitātēm, paši bija kļuvuši par brīvmūrniekiem. Latvijā ļoti liela ir ietekme no austrumu un rietumu pasaules brīvmūrnieku tradīcijām. “Tā, piemēram, Krievijā brīvmūrnieki sāka iesaistīties politikā, kas radīja negatīvu attieksmi pret tiem gan no sabiedrības, gan citu brīvmūrnieku puses. Arī Latvijā nonākušas šīs atziņas, tāpēc vēl joprojām daudzi uzskata, ka brīvmūrnieki plāno pārņemt varu pasaulē, gandrīz kā teroristi,” skaidro M. Slokenbergs.
Vecākā Rīgas loža “Ziemeļzvaigzne” dibināta jau 1750. gadā, tomēr par to nekas īsti nav zināms, jo viss noticis ļoti lielā slepenībā, gandrīz bez jebkādas publicitātes.
Latvijas Pirmās Republikas laikā darbojās divas masonu ložas: “Jāņuguns” loža Rīgā un “Enkurs” Liepājā, kuras apvienoja tajā laikā daudzus sabiedrības inteliģences pārstāvjus un valsts amatpersonas, piemēram, Rīgas pilsētas ‘galva’ Alfrēds Andersons, Rīgas Latviešu biedrības priekšnieks Andrejs Krastkalns un daudzi citi. Tomēr tām ar antisemītiskiem apgalvojumiem ‘uzbruka’ daudzas citas kustības, piemēram, labējie ekstrēmisti – “Pērkonkrusts”, kuri centās piedēvēt brīvmūrniekiem ciešo saistību ar ebrejiem.
“PSRS laikā brīvmūrnieku darbība Latvijā gan bija aizliegta un tā reāli neeksistēja. Nedaudz līdzīgs ložai Latvijā tika īstenots studentu korporācijās, bet arī tās bija ļoti dažādas. Daudzi inteliģences pārstāvji gan turpināja, kuri emigrēja vai uzsāka darbību kādā ārzemju ložā. Es pats, piemēram, dzīvoju Zviedrijā, kad mans draugs uzaicināja mani iesaistīties masonu ložā. Tā no 1978. gada esmu brīvmūrnieks,” vēsta M. Slokenbergs.
Taču pēc neatkarības atjaunošanas loža “Jāņuguns” atsākusi darbību. 1996. gada aprīlī oficiāli reģistrēja arī otru Rīgas brīvmūrnieku grupējumu – “Brīvmūrniecības Atjaunošanas biedrību Latvijā. Mazliet vēlāk 2002. gada oktobrī Vācijas ložas ietvaros tika dibināta arī Jāņa loža “Pie zobena”.
Vienojoties šo ložu pārstāvjiem ar Vācijas Apvienotajām lielložām, tika panākta vienošanās dibināt neatkarīgo Latvijas lielložu. “Taču Latvijā tā skaitliski ir neliela, salīdzinājumā ar citām Eiropas valstīm. Latvijā varētu būt tikai aptuveni 150 brīvmūrnieki, tomēr to skaits pakāpeniski palielinās,” stāsta M. Slokenbergs.
Brīvmūrnieki darbībā – toleranti un nevardarbīgi.
Lai gan brīvmūrnieku viens no uzvedības un attieksmes pamatprincipiem ir tolerance, tradīcija nosaka, ka brīvmūrnieku ložas veido vīrieši. “Francijā ir arī sieviešu ložas, bet tas ir liels retums. Latvijā kas tāds varētu veidoties, ja kāda sieviete no Latvijas iesaistītos Francijas sieviešu ložā, attiecīgi ievērojot visus brīvmūrnieku noteikumus, laika gaitā dibinātu savu ložu arī Latvijā,” izskaidro M. Slokenbergs.
Tolerance tiek ievērota arī pret visa veida pārliecībām, tāda katram cilvēkam var būt sava, jo loža ir vieta, kur ar informācijas un kolektīvu pārdomu palīdzību tiek veidota apzināta individuāla rīcība. “Lai nerastos domstarpības vai mēģinājumi ietekmēt citam citu ārpus masonu ložas, parasti brīvmūrnieki izvairās apspriest politiku, biznesu un reliģiju,” stāsta M. Slokenbergs.
Protams, ikdienā gadās saskarties ar šo jautājumu risināšanu starp diviem brīvmūrniekiem, tomēr piederība masonu ložai ir nenozīmīga šajā procesā. “Tikai dažkārt pēc visu ložas biedru vēlmes tiek apspriestas kādas konkrētas problēmas, piemēram, mūsu ložā ir daudzi ārsti, tad nu mēs vienreiz diskutējām par veselības sistēmas problēmām Latvijā. Tomēr brīvmūrnieki ir vairāk filozofi nekā problēmu risinātāji,” vēsta M. Slokenbergs.
Par reālās darbības procesuālo kārtību zināms ir maz, jo šī informācija ir slepena. Lai gan reliģiskajai konfesijai nav nozīmes, svarīga ir pārliecība par dieva esamību visiem brīvmūrniekiem, kas izpaužas arī daudzajos rituālos.
Nezināmajos rituālos arī slēpjas brīvmūrnieku noslēpums. “Tas netiek izpausts, lai saglabātu rituālā pārdzīvojuma spēku. Nevar teikt, kas tev tiek jautāts vai likts darīt, jo tad jaunais brīvmūrnieks vairs nespēs to izjust, jo process būs zināms un jau iepriekš pārdomāts. Rīcībai ir jābūt patiesai. Ļoti daudz tas ir darbs pašam ar sevi. Ja jautā, kas esi tu pats un kurp tu ej šai pasaulē, tad tie ir jautājumi tev pašam,” mazliet negribīgi skaidro M. Slokenbergs.
Līdztekus sevis pilnveidošanai norisinās arī redzamāka darbība. Tomēr šīs aktivitātes neaizņem daudz brīvā laika, jo katrs brīvmūrnieks pamatā darbojas kādā sfērā, kas arīdzan ir laikietilpīga nodarbe. “Apmēram reizi mēnesī ir ložas tikšanās, kad kāds no brāļiem nolasa savu referātu par kādu aktuālu tēmu. Pēc tam seko vakariņas ar neformālām sarunām. Gandrīz katrā tikšanās reizē arī tiek uzņemti jauni dalībnieki, tātad norisinās viss uzņemšanas rituāls, kurā piedalās visi ložas brāļi,” stāsta M. Slokenbergs.
Norisinās arī dažādu nacionālu un starptautisku pasākumu organizēšana un dalība tajos. Viens no vērtīgākajiem ieguvumiem sabiedrībai no brīvmūrnieku darbības ir ložas ietvaros savākto ziedojumu anonīma izmantošana labdarbībā. “Latvijā bieži nākas diskutēt par prioritāro palīdzību, jo brīvmūrnieki nav bagāti. Krievijā un daudzviet Eiropā pat ir organizācijas vai pansionāti, kurus pilnībā uztur ložas,” izklāsta M. Slokenbergs.
Iesaistīšanās brīvmūrnieku ložās.
Interesanta ir sistēma, kādā vispār iespējams kļūt par brīvmūrnieku – “kāds draugs aicina savējo kļūt par brīvmūrnieku, uzskatot, ka viņš atbilst brīvmūrniecības idejām un spēs uzticīgi pildīt ložas noteikumus. Tad seko uzņemšanas rituāls un pakāpeniska hierarhiska attīstība ložu iekšējā organizācijas kārtībā. Protams, ka cilvēks var izstāties no ložas, ja viņš nespēj gūt gandarījumu no tās. Brīvmūrniecības vai vispār sabiedrībā eksistējošo likumu pārkāpumu gadījumos brīvmūrnieku var izslēgt no ložas, kas gan Latvijā nekad vēl nav noticis,” skaidro M. Slokenbergs. Tā gan šķiet mazliet pārspīlēta šķietamā godīguma akcentēšana, jo grūti iedomāties, ka mūsdienās dzīvojošs brīvmūrnieks nekad nav pārkāpis, piemēram, braukšanas ātruma ierobežojumu.
Būtiska ir ģimenes iesaistīšana brīvmūrnieku aktivitātēs. “Sievas pat dažkārt ļoti labi zina, ko mēs darām ložas ietvaros, bet tās neizpauž šo informāciju. Ar dažādiem pasākumiem, piemēram, Jāņu svinībām, brīvmūrnieki iesaista savu ģimeni šajā kustībā. Tikai žēl, ka tuvākajiem draugiem un ģimenei, kas zina par piederību ložai, nākas saskarties ar apkārtējās sabiedrības negatīvo attieksmi,” apgalvo M. Slokenbergs.
Nepamatots negatīvisms pret brīvmūrniekiem tiek pausts arī daudzās aptaujās un forumos interneta www lapās. Šo negāciju ierobežošanas labā informācija par brīvmūrniekiem tiek publiskota pēc pašu brīvmūrnieku iniciatīvas arvien
biežāk. “Nākamā gada martā pat plānoti pasākumi sabiedrības informēšanai par brīvmūrniecību, taču viss, lai novērstu šo joprojām valdošo negatīvismu,” informē M. Slokenbergs.
Taču rituālā nemainība un specifiskā slepenība varētu būt arī mehānisms, kā attīstīt brīvmūrniecību arī turpmāk, jo līdz ar informācijas aprites ātruma un apjoma pieaugošajām iespējām ir radušies draudi tās darbībai un virzībai uz mērķi – veidot jēgpilnu sabiedrību, kuras eksistencei nepieciešama skaidrība par pasaules uztveri un iekšējai pārliecībai, kas nosaka praktisko rīcību. Visnozīmīgākais – masonu loža ir tikai viens no veidiem, kā cilvēks domubiedru lokā rada savu dzīves pašpiepildījumu vispārējas labklājības un attīstības labā nevis cenšas slepenā organizācijā mainīt vai vardarbīgi ietekmēt sabiedrības attīstības procesu.
Ieva Meļko. Izglītība un Kultūra. 28.10.2004.
Divi teroristi pašnāvnieki otrdienas vakarā sarīkoja sprādzienu masonu ložā Turcijas lielākajā pilsētā Stambulā, nogalinot divus cilvēkus, no kuriem viens bija spridzinātājs, paziņoja pilsētas gubernators Muammers Gilers.
Uzbrucēji ielauzās restorānā ložas ēkas pirmajā stāvā, ievainojot apsardzes darbinieku. Viens no teroristiem uzspridzināja savam ķermenim piestiprinātās sprāgstvielas, nogalinot sevi un netālu esošu oficiantu. Šajā sprādzienā tika smagi ievainots otrs spridzinātājs, kuru hospitalizēja ar norautu roku un vēdera ievainojumiem, un tika ievainoti arī pieci no apmēram 40 cilvēkiem restorānā. Lielākā daļa viesu palika neskarti, jo sprādziens notika pie ieejas.
Uzbrukums notika Kartalas rajonā pilsētas Āzijas pusē. Par to neviens nav uzņēmies atbildību. Varas iestādes mēģina identificēt uzbrucējus.
Sprādziena motīvs nav zināms, tomēr telekanāls CNN ziņoja, ka ievainotais terorists sacījis: «Lai nolādēta Izraēla.» Turcijā ir apmēram 14 tūkstoši masonu (brīvmūrnieku), kas sekulārajā musulmaņu valstī bauda relatīvu brīvību, tomēr ultranacionālisti un islāmisti apgalvo, ka masoniem ir cionistiski mērķi.
Divos spridzinātāju pašnāvnieku uzbrukumos Lielbritānijas konsulātam, britu bankas HSBC filiālei un divām sinagogām Stambulā pagājušā gada novembrī tika nogalināti 63 cilvēki un simtiem ievainoti. Šajos sprādzienos tika vainoti islāma ekstrēmisti, kas saistīti ar teroristu organizāciju «Al Qaeda».
Gilers sacīja, ka neuzskata otrdienas uzbrukumu par saistītu ar novembrī notikušajiem, jo ir pārāk liela atšķirība starp uzbrukumu metodēm un tajos izmantoto spridzekļu veidiem.
Pirms divām nedēļām Turcijas prokuratūra izvirzīja apsūdzības 69 cilvēkiem sakarā ar novembra sprādzieniem. Vēl nav zināms, kad sāksies prāva.
BNS–AFP. Trešdiena, 10. marts (2004) 08:16
Pirmajā republikā darbojās divas masonu ložas: “Jāņuguns” loža Rīgā un “Enkurs” Liepājā. Liepājas ložu pamatā veidoja vācu tautības tirgotāji un jūrnieki. Kad Pirmā pasaules kara laikā vācieši okupēja Kurzemi, viņu vidū pastāvēja tā saucamās kara lauku ložas (virsniekiem un karavīriem, kas bija brīvmūrnieki). Viena no tām kļuva par bāzi ložai “Enkurs”. Starp citu, “Jāņuguns” loža bija reģistrēta kā biedrība, nevis brīvmūrnieku loža, jo Pirmās republikas likumdošana slēgta tipa organizāciju (turklāt starptautiskas organizācijas filiāli) reģistrāciju padarīja sarežģītu. …
Prominentie masoni.
Latvijas brīvmūrniecības ložu “Jāņuguns”, ko vadīja vācbaltieši, dibināja 1924. gada 17. novembrī. Vēsturnieks, LU profesors A. Stranga pētījumā “Brīvmūrnieki un Jāņuguns” loža Rīgā (20.-30. gadi) norāda, ka tajā darbojās arī pazīstami latviešu politiķi, kultūras un sabiedriskie darbinieki. Kā viszināmākais no viņiem minams Alfrēds Andersons, kas no 1921. līdz 1928. gadam bija Rīgas pilsētas galva. Viņš ložā iestājās 1927. gada 1. decembrī. Savukārt Rīgas Latviešu biedrības priekšnieks Andrejs Krastkalns, korporācijas “Fraternitas Lettica” filistru biedrības valdes priekšsēdētājs iestājās 1924. gada 15. decembrī, Edgars Švēde, kas no 1920. līdz 1923. gadam bija ģenerālkonsuls Berlīnē, vēlāk Latvijas Bankas galvenais direktors, iestājās 1926. gada 12. jūlijā, slavenais operdziedātājs Ādolfs Kaktiņš – 1928. gada 11. jūnijā, bet tiesnesis Jēkabs Grots, vēlākais Senators, korporācijas “Lettonia” filistrs, – 1929. gada 13. maijā. “Jāņuguns” ložu regulāri apmeklēja brāļi, kuri paši piederēja pie ložām ārzemēs. Piemēram, Vilhelms Munters, nākamais ārlietu ministrs, kas 1929. gada 1. novembrī iestājās Stokholmas ložā, un Kārlis Zariņš – sūtnis Tallinā, Helsinkos, Stokholmā, ārlietu ministrs Londonā, kas arī piederēja Stokholmas ložai, Alfrēds Bīlmanis, Ārlietu ministrijas preses nodaļas ilggadējais vadītājs, sūtnis Maskavā, Vašingtonā, Nikolajs Āboltiņš, Ārlietu ministrijas Baltijas valstu nodaļas sekretārs, vēlāk pirmais sekretārs sūtniecībā Varšavā. “Kā redzam, ložā nav Kārļa Ulmaņa,” konstatē profesors A. Stranga. “Tomēr, kā liecināja Zemnieku savienības darbinieks un Ceturtās Saeimas deputāts Jānis Lejiņš, Kārlis” Ulmanis viņam esot teicis: “Ja es būtu jaunāks, arī es tur iestātos.” Tas gan neizslēdz iespēju, ka Ulmanis varēja būt bijis par biedru kādā ārzemju, piemēram, ASV ložā.
Viegli viņiem neklājās.
Masoniem Pirmajā republikā nav klājies viegli – konservatīvie latvieši no korporācijām un labējie ekstrēmisti (“Pērkoņkrusts”) izmantoja katru iespēju brīvmūrniekus nozākāt ne bez antisemītisma piedevas. Tā laika atbalsis savā ziņā nokļuvušas līdz mūsdienām, jo vairumā gadījumu, par spīti veselajam saprātam, pirmais, kas iešaujas prātā, dzirdot vārdu “masoni”, ir negatīvi krāsotais – “žīdu masoni”. Tas tāds padomju laika uzturēts Pirmās republikas mantojums, kad dienas gaismā nāca tādas “pērles” kā brīvmūrniecības apkarotāja Jāņa Dāvja garadarbs “Manas gaitas un atziņas”. Tajā viņš sludināja, ka “brīvmūrniecība ir slepena žīdietības politikas vadītāja, brīvmūrniecības plānos ietilpst kristīgo valšķu sagraušana un to vietā vienas vienīgas žīdu pasaules valsts nodibināšana”.
Daudz pa “ādu” no brīvmūrnieku nīdējiem dabūja slavenākais no Pirmās republikas masoniem – Ārlietu ministrs Vilhelms Munters. Tika apgalvots, ka piederība brīvmūrniecībai esot palīdzējusi viņa karjerai un, kā iepriekš minēts, daudzi darbinieki Ārlietu ministrijā atradās brīvmūrnieku rindās. Kad 1931. gada 6. decembrī par ārlietu ministru iecēla Kārli Zariņu, ministrijas vadība līdz 1933. gada 23. martam pat nokļuva brīvmūrnieka rokās, …
Ineta Lipša. Vakara Ziņas 2002. gada 2. aprīlis
During the First Republic (1918-1940) two Masonic Lodges were active in Latvia – “Jāņuguns” (“John’s Bonfire”) in Riga and “Enkurs” (“Anchor”) in Liepāja. The latest was basically made of German merchants and sailors. When German troops occupied Kurzeme, the Western part of Latvia, in the First World War, they established the so-called “field lodges” for soldiers and officers – Masons. One of the field lodges later became the backbone of the “Enkurs” Lodge. “Jāņuguns”, by the way, officially was registered with the state registry as a society, not a Freemasons Lodge, because the Latvian legislation of the time nearly forbade the establishment of associations of closed type (moreover if it were a branch of an international organization).
Prominent Freemasons.
Latvian Freemasonic Lodge “Jāņuguns”, which was led by Baltic Germans, was established on November 17, 1924. Historian, and professor of the University of Latvia A. Stranga in his research paper “Free Masons and “Jāņuguns” Lodge in Riga, 1920-30” points to the well-known Latvian politicians, artists and other celebrities taking part in the activities of “Jāņuguns”. The first of them was Alfrēds Andersons, the mayor of Riga from 1921 to 1928. He joined the Lodge on December 1, 1927. The leader of the Riga Latvian Society (Rīgas Latviešu Biedrība, a notable association at the time) and head the fillister board of “Fraternitas Lettica” Student Corporation joined the Lodge on December 15, 1924. Edgars Švēde, Director of the Bank of Latvia and Consul-General in Berlin from 1920 to 1923, joined in July 12, 1926. the famous opera singer Ādolfs Kaktiņš joined on June 11, 1928, and Judge (later Senator), fillister of “Lettonia” Student Corporation Jēkabs Grots – on May 13, 1929.
The “Jāņuguns” Lodge was visited by the Brethren of other Lodges on regular bases. For example, Vilhelms Munters, future Minister of Foreign Affairs, joined the Stockholm Lodge on November 1, 1929, by Kārlis Zariņš, Ambassador to Tallinn, Helsinki, Stockholm, and the Minister of Foreign Affairs in London, who also was a member of the Stockholm Lodge. Alfrēds Bīlmanis, the chief of the Press Department of the Ministry of Foreign Affairs and Ambassador to Moscow and Washington, and Nikolajs Āboltiņš, the Secretary of the Baltic States Department of the Ministry of Foreign Affairs, later the 1st Secretary of the Embassy in Warsaw, also regularly visited “Jāņuguns”. “As we see, Kārlis Ulmanis was not a member of the Lodge,” Professor A. Stranga points out. “However Jānis Lejiņš, a member of the Peasants’ Union (Zemnieku Savienība, the political party of Kārlis Ulmanis) and a member of the parliament (Saeima) from … to … testifies that Ulmanis has once said: “If I was younger, I would join them.”. However, it is possible that Ulmanis was a member of a Lodge abroad, like in the USA, where he had spent a lot of time in his youth.
Life was not easy for them.
The life of Free Masons was not easy during the First Republic – conservative Latvians, united in Student Corporations, and extreme right-wing societies (like “Pērkoņkrusts”) seized every opportunity to spatter them, often with a touch of Anti-Semitism. An echo of that can be even heard nowadays – often the first thought after hearing the word “Masons”, despite common sense, is to add “Jewish Masons”. This is the anti-Masonic heritage of the First Republic, which was actively maintained by the Soviets as well – for example, by publishing a book by anti-Mason Jānis Dāvis, “Manas gaitas un atziņas” (“My Passages and Conclusions”), which contained messages like “the Free Masonry is a secret Jewish political society, aimed at destroying the Christian states and creating a global Jewish state instead.”
The most famous of Latvian Free Masons, the Minister of Foreign Affairs Vilhelms Munters, has to suffer from anti-Masons a lot. It was said that his career was largely helped by Free Masons and really a lot of the Ministry personnel were Free Masons. When Kārlis Zariņš became the Minister of Foreign Affairs on December 6, 1931, the Ministry was managed by a Free Mason until March 23, 1933.
Ineta Lipša. Vakara Ziņas April 2, 2002.